| Smēķēšanas atmešanas blakusefekti |
[18. Feb 2011|00:55] |
Nekas pārāk aizraujošs man te nenotiek laikam. Un tomēr. Vakar, piemēram, filmējām kārtējo īsfilmu, bet liekas, ka pat fakts, ka es esmu galvenajā lomā, to filmiņu neglābs, jo kvalitāte ir bēdīga.
Buraks, Halils un izrādās arī Sinans uzsākuši smēķēšanas atmešanu. Un uzsākuši to visi ir 14. februārī, kad pravietim Muhamedam tika atzīmēta dzimšanas diena. Es ļoti priecājos par viņiem, kaut arī pati esmu bīstami tuvu smēķēšanas uzsākšanai, bet nu tā būtu viena no muļķīgākajām lietām, kur es varētu tērēt naudu, jāatzīst.
Bet Buraks līdz ar to drusku dīvains ir. Šodien mēs 2 stundas birojā norunājām par visu ko, tai skaitā, kāpēc es neredzu savu nākotni Turcijā (teicu, ka tad man te ir jāieprecas, jo bez ģimenes aizmugures tas būs pārāk grūti tomēr), par piesiešanos vai pārliecināšanos par detaļām (ka tas nākot ar vecumu, es gan uzstāju, ka tas ir atkarīgs no cilvēka), par viņa dzīvi pēc festivāla, par valodu mācīšanos, un galu galā viņš man mācīja turku valodas vienkāršo pagātni.
Pēcpusdienā ar Ilzi aizgājām ēst pusdienas Kumru (hamburgers ar negaršīgo desu, kas ir garšīga, kad to apcep, izkausē tai pāri sieru, un aplej ar daudz kečupa un/vai majonēzes). Tad aizgājām uz grāmatu veikalu - dabūju iekšiņu labai pildspalvai un vienu lētu pildspalvu. Iegājām bling-bling un bruļuku paradīzē - veikalā, kur bija miljoniem Made in China auskaru, kaklarotu, matu aksesuāru un vēl, un vēl, un vēl.
Es ļoti ātri aizmirstu nepatīkamus ikdienas gadījumus, tāpēc pierakstīšu, ka šodien Ilzei parkā uzmācās viens vietējais un tas mūs abas diezgan izfrīkoja. Viņš viņai skārās klāt - nu teica, ai cik smuki mati, tad ķērās jau pie rokas. Tikko kādi cilvēki nāca pretī, tā viņš attālinājās, bet kā viņi bija gabaliņu jau prom no mums, tad viņš atkal pietuvojās un uzmācās. Bet neko, kaut kā izsoļojām no parka un viņš gāja savu ceļu, mēs savējo. Laikam tomēr arī seši vakarā jau ir par vēlu, lai ietu caur parku. Šāds gadījums man ir pirmais Turcijā.
Vakarā gribējām noskatīties to romantisko turku filmu par mīlestību un nejaušībām, bet Sinans negribēja skatīties šo filmu, tāpēc aizgājām ar viņu un Ilzi uz The Rite jeb Antonija Hopkinsa filmiņu. Filmas laikā man bija pienākusi izmisuma pilna ziņa no lietuvieša Tomasa, par kuru nezinu tagad, kur tieši viņš ir, un vai viņš šonakt neguļ parkā. Bet nu atbildi uz savu ziņu nesaņēmu. Vēl zvanīja Buraks, lai pajautātu, kurā istabā būs vieta mūsu ciemiņam - šonakt pie mums paliek viens rumāņu jaunietis. Bet rīt viņš jau būs citur.
Sinans mums uzsauca saldējumu un ja es šādi turpināšu, tad es diez vai tikšu vaļā no saviem 5 liekajiem kg. Bet nu nekas.
Izrādās, ka man ir jāvada prezentācija rīt par festivālu, bet man īsti nav ko par to teikt. Bet būs jautri.
Šī vispār būs ideāla nedēļas nogale. |
|
|