| |
[23. Jan 2008|20:52] |
Palasīju nedaudz diskusijas pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) teja un skuka par dzīvi Attīstības valstīs, par iespēju un pienākumu? palīdzēt, ja reiz esi tur.
Man ir tāda dīvaina sajūta iekšā, nevaru neko prātīgu noformulēt.
Bet viena doma - tai rietumnieku palīdzībai ir jābūt tādos apmēros, lai tas neizjauktu sociālo kārtību tur. Jā, es esmu pret sievietes beztiesiskumu un pazemojumu, bet ir svarīgi, ka sievietes - vīrieša attiecībās ir tik noteikta kārtība. Lasot pie tejas tekstus par romantiku no satelīttelevīzijas un regulāru izvarošanu no vīra, atkal atcerējos savu Armēnijas pieredzi. Un tajā pat laikā pār mani nāca atskārsme - ja es savos 20 gados būtu apprecējusies ar armēni, kurš bija otrais nopietnais bildinātājs manā mūžā, man tagad nebūtu jāstrādā! Protams, iemainīt savu brīvību pret pakļaušanos vīram ir variants, bet nezinu, cik ilgi tas mani apmierinātu. Pat, ja man nebūtu jāvergo, kā es to daru tagad.
Lai nu kā - mana pārliecība ir, ka šajās vīrieša - sievietes attiecībās austrumos, pat ja tur trūkst maiguma, ir mīlestība. Viņi tāpat pārdzīvo sievas slimību, sievas tik un tā rūpējas par vīru un viņa bērniem. Un tā satelīttelevīzija ir evil. Lai gan es atceros, cik man daudz nozīmēja, ka 1991. gadā mums bija satelītantena un es varēju skatīties vācu televīzijas. Tikai tā mūsu atšķirība no vāciešiem nebija tik liela.
Labi, atmetot ģimeniskās attiecības, paliek ekonomiskās. Kaut arī es vēlos, lai man no debesīm nokrīt 1 miljons latu, es zinu, ka patiesībā tas mani padarītu nelaimīgu. Vispirms atkarīgu no daudz kā un galu galā nelaimīgu. Laimīga ar to miljonu es varētu būt tikai tad, ja es pati to būtu ar savām mazajām rociņām un smadzenītēm sastrādājusi - es zinātu, ko tas nozīmē tādu naudu nopelnīt, es zinātu, cik tas ir vērts, bet noteikti apjēgtu arī, ka nav nekā vieglāka, kā vienā mirklī to pazaudēt. Un kā jau jūs sapratāt - man nebūs miljons, jo es negribu strādāt.
Bet par Attīstības valstīm domājot man prātā nāk viens antropoloģijas pētījums par kaut kādu džungļu cilti, kur katras ģimenes vīrietim un tikai tēvam bija metāla nazis/ mačete, lai viņš varētu nodarboties ar to, ar ko viņš nodarbojās. Atbrauca baltie cilvēki, paskatījās, ka reāli pie tā darba tiek tikai vīrietis, jo viņam ir nazis, tāpēc darba ražīgums tāds vājš. Baltie cilvēki nodomāja, ka davai - palīdzēsim un viņi sagādāja nažus arī sievietēm, lai viņas varētu nodarboties ar to pašu. Un sākumā jau viss skaisti un forši - sievietes arī sāka nodarboties ar to, darba ražīgums tiešām pieauga. Bet tad parādījās problēmas ģimenē ar bērniem - nav vairs māte kā māte, bet ir māte-strādniece, kas bērnus atstāj pieskatīšanai vecākajiem bērniem. Un tad sākas bērnu nepaklausība vecākiem. A tas vēl sīkums. Beigās izrādās, ka nazis nav tikai darba rīks - tas ir varas simbols. Vīrietis, kurš bija tēvs un strādnieks, bija tas, kuram ir vara - nazis ir arī ierocis, tāpēc tas var būt arī aizsargājošs. Un tikko sievietei arī bija nazis, tā sākās vīriešu slepkavības un sievietes vairs neredzēja nepieciešamību pakļauties vīrietim. Rezultāts visai bēdīgs - daudz nelaimīgu cilvēku, jo pāreja no patriarhāta uz kaut kādā mērā līdzvērtīgām attiecībām bija pārāk strauja. Un tā cilts ar savu darba ražīgumu izmira daudz ātrāk, nekā kāda blakus cilts, kur baltie neiejaucās. Drausmīgi neprecīzs atstāsts, bet tas bija publicēts Kultūras Dienā kaut kad pagājušogad sakarā ar sociālantropoloģijas studijām. |
|
|