| |
[28. Jun 2007|00:09] |
Šovakar biju uz Die Hard 4. Well - tā kā neesmu redzējusi no šiem grāvējiem neko iepriekš - bija forši. Un man patīk, ka manām mājas durvīm ir mehāniska atslēga, nevis elektroniska. Un arī, ka lifts nedarbojas.
Varētu daudz ko uzrakstīt, bet atkal viens vakara pavērsiens, kad gribas dažus nogalināt par necieņu, un pēc dusmu reducēšanas nav spēka. Un te atkal viens bļe ir vietā.
Es tikai varu teikt, ka Renault Laguna standartaprīkojumā nav tik forša, kā gribētos.
Ka ir iespējams neiedomājamās vietās satikt neiedomājamus cilvēkus.
Ka man ne pārāk izdodas šaha gājieni ar zirdziņiem, jo viņi visu laiku mainās un pārveidojas. Šobrīd ir kombinācija, kurā viens zirdziņš ir laimīgs, es esmu vainīga un tie, kuriem patiesi vajadzētu ciest, cietīs ne tik ļoti, kā es savā ļaunajā prātiņā biju izdomājusi. Un tas nav mīlestības vārdā, bet vienkārši zirdziņi mainās.
Mana pēdējā laika neveiksme ir, ka es neprotu sev noteikt cenu - parasti pasaku par maz un cilvēki nodomā, ka man ir mazvērtības kompleksu komplektiņš. Kā izrādās, mana pamatalga ir par 150 latiem mazāka nekā McDonalds darbiniekiem. Un ja kādam liekas, ka es uz neko vairāk kā apkalpot cilvēkus McDonaldā neesmu spējīga, tad pasakiet to man un es jau rīt došos pieteikties tur darbā.
Kas tad vēl? Mums darba vietā ir tikai 4 krēsli un šodien mēs bijām 5! Un man nepatīk stāvēt kājās tik ilgi.
Un vēl es katru dienu ķiķinu par zaķiem ar zīmolainiem maisiņiem. Un šovakar arī es ar Pierre Cardin maisiņu cierēju mājās - vienkārši vajadzēja kaut kā darba formu uz mājām dabūt. Hi hī!
Nē, man vēljoprojām iet labi. Un man šovakar patīk Brūss. Bet vispār tajā filmā baigi labi varēja redzēt reālus trikus un tādus, kas galīgi nav iespējami. Kā es to zinu? Ar aknām jūtu. |
|
|
| |
[28. Jun 2007|00:23] |
Un vēl es te par dzīvniecisko domāju.
Ka kā mātītei gribas, lai visi mani iekāro, bet ka es pati varu izvēlēties, kuram dot (es atvainojos, ka tik primitīvi, bet man sen kā nav laika piedomāt pie savas valodas). Nedaudz agrākā jaunībā es gan šito atēdos, jo piedzīvoju, ka tēviņi paši grib visu savā starpā nokārtot - nu tur iebiedē viens otru, izkaujās un tad pēc idejas stiprākais dabū mani. (Nu baigi man nepatika tā lieta, jo redzēt tās asinis, pēc tam šūto pieri - nav iedvesmojoši - jā, man patīk asinis, bet ne tādas.) Un tad it kā būtu loģiski palikt ar spēcīgāko, bet sieviete taču nespēj nepažēlot vājāko. Un beigās t.s. uzvarētājs tiek nosodīts un pasūtīts un gādīgā mātīte ķeras pie piekautā brašuļa brūču apkopšanas. Lai nu kā - it kā tas viss ir piedzīvots, bet nu ir pienācis atkal tāds periods, kad gribas to visu. Es ceru, ka tas pāries.
Un tagad atrunas - es zinu, ka mūsdienu pasaulē fiziskais spēks sen kā visu nenosaka. Un es zinu, ka vīrieši mēdz paredzēt sievietes rīcību un tāpēc piekoriģē savējo - nu attiecīgajā mirklī prot vai nu uzvarēt vai zaudēt. Bet lai nu kā - tas viss ir un paliek dzīvnieciski.
Un ko es zinu par attiecībām - tiešām - neko.
Ar labu nakti! |
|
|
| |
[28. Jun 2007|00:33] |
|
Un vēl es šodien ļoti gļēvi rīkojos. Bet nu - neesmu jau nekāds ugunsdzēsējs. |
|
|
| |
[28. Jun 2007|00:35] |
|
Un vēl es nesaprotu, kāpēc klienti pēc apstiprinošas atbildes uz jautājumu "Do you speak English?", saka "Thank you!" Nē, nu, protams, viņiem ir drausmīgi paveicies, ka nelieku ar sevi runāt savas mātes valodā, bet man nez kāpēc liekas ok, ka es runāju angliski un tur nav par ko pateikties. |
|
|
| |
[28. Jun 2007|17:47] |
Es sagaidīju to atbildi! Tā ir pozitīva. Ceru, ka tas ienesīs arī pozitīvas pārmaiņas manā dzīvē. Rīt ir jāsāk kārtot formalitātes un tas ir diezgan nepatīkami. Man bail, ka kādu sarūgtināšu, bet tā ir mana dzīve, tāpēc nav jājūtas vainīgai par citu kļūdām - es vēljoprojām neesmu ugunsdzēsējs.
Man liekas, ka rīt sniegšu mācībstundu pašpārliecinātiem cilvēkiem, kas savas pašpārliecinātības dēļ nav pamanījuši savas darbības kļūdas. Un pašpārliecinātība it kā nav nekas slikts. |
|
|