|
28. Jun 2007|00:23 |
Un vēl es te par dzīvniecisko domāju.
Ka kā mātītei gribas, lai visi mani iekāro, bet ka es pati varu izvēlēties, kuram dot (es atvainojos, ka tik primitīvi, bet man sen kā nav laika piedomāt pie savas valodas). Nedaudz agrākā jaunībā es gan šito atēdos, jo piedzīvoju, ka tēviņi paši grib visu savā starpā nokārtot - nu tur iebiedē viens otru, izkaujās un tad pēc idejas stiprākais dabū mani. (Nu baigi man nepatika tā lieta, jo redzēt tās asinis, pēc tam šūto pieri - nav iedvesmojoši - jā, man patīk asinis, bet ne tādas.) Un tad it kā būtu loģiski palikt ar spēcīgāko, bet sieviete taču nespēj nepažēlot vājāko. Un beigās t.s. uzvarētājs tiek nosodīts un pasūtīts un gādīgā mātīte ķeras pie piekautā brašuļa brūču apkopšanas. Lai nu kā - it kā tas viss ir piedzīvots, bet nu ir pienācis atkal tāds periods, kad gribas to visu. Es ceru, ka tas pāries.
Un tagad atrunas - es zinu, ka mūsdienu pasaulē fiziskais spēks sen kā visu nenosaka. Un es zinu, ka vīrieši mēdz paredzēt sievietes rīcību un tāpēc piekoriģē savējo - nu attiecīgajā mirklī prot vai nu uzvarēt vai zaudēt. Bet lai nu kā - tas viss ir un paliek dzīvnieciski.
Un ko es zinu par attiecībām - tiešām - neko.
Ar labu nakti! |
|