|
[1. Jun 2007|17:37] |
Miega bads dara savu - neko negribas darīt. Nu tā pavisam neko. Bet nu es saņemšos un vēl nedaudz saņemšos, beigšu darbu laikā un iešu gulēt jau 22:00. Un ja es arī rīt tā saņemšos, tad jau pirmdien būšu varen apmierināta ar dzīvi. Un es te prātuļoju par savu vīrišķīgo darba kolektīvu. Pirmā lieta, ko man stājoties darbā teica, bija "neesi pārāk draudzīga ar viņiem!". Es vispār neesmu draudzīgs cilvēks, tāpēc zināju, ka nebūs problēmas. Es ikdienišķi ar viņiem jokojos un dažreiz neveiklos klusuma mirkļos kaut ko uzjautāju par viņiem pašiem, bet parasti ne tāpēc, ka mani tas interesētu. Un pat ja viņi domā, ka esmu čomiska, tad tas man galīgi netraucē arī pasūdzēties par viņu neizdarītajiem darbiem, ar attiecīgām sekām. Bet kā tas viss izskatās no malas, un ko viņi paši par to domā, es nezinu. Gribas jau būt saulīteiGribas vienkārši patīkamas koleģiālas attiecības. Un ar "patīkamas" es domāju pretstatu "nepatīkamām". |
|
|
|
[1. Jun 2007|18:42] |
Un vispār gribas padejot. Kaut kur, kur neviens mani nepazīst. |
|
|
Netaisnība |
[1. Jun 2007|21:08] |
Es saprotu, ka par savām kļūdām ir jāmaksā, bet kāpēc dažiem par pavisam līdzīgām kļūdām ir jāmaksā 8 reizes mazāk, es nesaprotu.
Un šis nav filozofisks teksts - tas ir par dzīvi, reālo. ^$%^&*(&)
Labi, ka jāmaksā nav man, bet netaisnība jebkurā gadījumā nav patīkama. Bet tas palīdz pieņemt lēmumus - es negribu nekā kopīga ar cilvēkiem, kuri to atbalsta. Punkts. |
|
|
|
[1. Jun 2007|23:33] |
Kā man patīk mans Tele 2 izvēlētais tarifs! Izdevīgi ir vienīgi garām sarunām, bet tik un tā forši. Piemēram, šovakar ar draudzeni norunāju vairāk kā stundu par 0.09 santīmiem. Es varbūt drīz kolekcionēšu Tele 2 abonentu numuriņus, lai vakaros varētu parunāties.
Un šodien atkal zvanīja kāds no tā nezināmā numura, kuram man ir bail atbildēt. Es ar sevi sarunāju, ka pirmdien saņemšos un atbildēšu. Ja vēl zvanīs. Ja vispār vēlkādreiz zvanīs.
Un lai arī cik man viss šobrīd būtu labi, ir skumji šovakar. Tās pašas netaisnības dēļ. Bet nu ar labu nakti! |
|
|