|
1. Jun 2007|17:37 |
Miega bads dara savu - neko negribas darīt. Nu tā pavisam neko. Bet nu es saņemšos un vēl nedaudz saņemšos, beigšu darbu laikā un iešu gulēt jau 22:00. Un ja es arī rīt tā saņemšos, tad jau pirmdien būšu varen apmierināta ar dzīvi.
Un es te prātuļoju par savu vīrišķīgo darba kolektīvu. Pirmā lieta, ko man stājoties darbā teica, bija "neesi pārāk draudzīga ar viņiem!". Es vispār neesmu draudzīgs cilvēks, tāpēc zināju, ka nebūs problēmas. Es ikdienišķi ar viņiem jokojos un dažreiz neveiklos klusuma mirkļos kaut ko uzjautāju par viņiem pašiem, bet parasti ne tāpēc, ka mani tas interesētu. Un pat ja viņi domā, ka esmu čomiska, tad tas man galīgi netraucē arī pasūdzēties par viņu neizdarītajiem darbiem, ar attiecīgām sekām. Bet kā tas viss izskatās no malas, un ko viņi paši par to domā, es nezinu. Gribas jau būt saulīteiGribas vienkārši patīkamas koleģiālas attiecības. Un ar "patīkamas" es domāju pretstatu "nepatīkamām". |
|