| Rīgas satiksme |
[23. Maijs 2007|00:41] |
|
Šodienas pirmais piedzīvojums bija automašīnas novietošana RS stāvvietā, lai ieskrietu vienā tuvajā birojā uz 10 min. Sīknauda nebija un nodomāju, ka gan jau nedabūšu "rozā zābaciņus", lai gan bija kaut kāds čujs, ka varbūt tomēr kioskā izmainīt naudiņu un tos 15-20 sant atdot godīgi. Nu lai arī kā - pa tām 15 min, ko biju prom, biju tikusi pie "rozā zābaciņiem". Tad sekoja izklaide ar sazvanīšanos, gaidīšanu un pakalpojuma maksas noskaidrošanu. Tā kā es nevaru pierādīt laiku, cik ilgi te stāvu, tad tas tiek aprēķināts no tā laika, kad pēdējo reizi tur ir bijis Rīgas Satiksmes darbinieks. Un wī, wī - 3.60 LVL no manis. Tagad man liekas, ka esmu godīgi samaksājusi par visām tām "5-minūšu" reizēm. Un tas uzskatāms par labas dienas sākumu. Un izrādās, ka čujs darbojas, bet griba paklausīt gan ne. Mīļie lasītāji, par CITYCREDIT es zinu, izglītot nevajag. Un zinu, ka zagt arī ir slikti. |
|
|
| Dienas nobeigums |
[23. Maijs 2007|01:39] |
Atvados no lieliskās ģimenes. Dodos mājās. Sapratu, ka baigi nepatīk braukt pa tukšu ceļu, jo tad neizjūtu ātrumu un laiku pa laikam attopos pie 140 km/h. Dažām mašīnām tas ir vienkārši neekonomisks ātrums, bet nu manai šīs dienas mašīnai tas bija vispār pārbaudījums. Nu pēc otrās reizes ar 140 km/h es baigi cītīgi vēroju spidometru, lai nemocītu nabaga mašīnīti. Un par ātruma ievērošanu runājot, man patīk "sēdēt astē", bet nu tādā normālā distancē, mašīnām, kas brauc ar man pieņemamu ātrumu. Tas mani ierobežo un es zinu, ka mani Ceļu policija nepaņems pie dziesmas ātruma dēļ. Un ja paņems, tad ne tā, lai atņemtu tiesības.
Kādreiz man tieši tracināja, ka kāds ir priekšā, un man noteikti vajadzēja apdzīt, lai būtu brīvs ceļš. Bet nu jau kādu laiku tas trakums ir ārā un vairs negribās ar 160 km/h nesties pa Liepājas vai Ventspils šoseju. Un es vispār priecājos, ka ar katru dienu mana braukšanas kultūra uzlabojas. Bet kultūra ir tikai tā apzinātā daļa, vēl jau paliek nejaušība, spēja reaģēt situācijā un pārējo satiksmes dalībnieku rīcības pārredzēšana.
Mājās biju pēc 1 stundas un 48 minūtēm un manas pirmās mājas no šī brīža mājām šķir 162 km. |
|
|
| |
[23. Maijs 2007|02:19] |
|
Man ir pirmais skandāliņš kaimiņos. Wī, wī! Mūzika tiek spēlēta tik skaļi, ka es pat dienas laikā ietu pateikt, ko par to domāju, bet dzirdot viņu klaigāšanu un grūstīšanos, noraustījos. Nu pirmā reize ir pirmā reize un tā kā šovakar man labi nāk miegs, bet patiesībā vajag strādāt - ir ok. Varbūt rīt pa dienu, ja izdosies satikt, pajautāšu, ko tad šie tā agresīvi svinēja, nevar būt, ka Emīlijas. Bet ja tas vēl atkārtosies kādā naktī, kad man būs trausls miegs, tad mēs gan ar municipāļiem pakonsultēsimies. |
|
|
| |
[23. Maijs 2007|13:01] |
|
Ir dažas lietas, kuras jau likās, ka nekad neatrisināsies, ir sākušas risināties. Gaidu pozitīvu iznākumu un jaunus piedzīvojumus nākotnē. :) |
|
|
| |
[23. Maijs 2007|14:03] |
|
Ziniet, par ko es mīlu Latviju? Par to, ka tā ir viena no retajām brīnumzemēm. Te notiek brīnumi, ko kamēr neredzēsi, neticēsi. Es zinu, ka tā ir naivi domāt, bet atļaujiet man to šodien - Latvijā par valsts prezidentu var tikt jebkurš pilsonītis, kas atbilst attiecīgajam Satversmes pantam. Galvenais, ir griezt īstajā brīdī īstajam cilvēkam kāju vai pārliecināt par Saules dainu zināšanām. Un pēc 24 gadiem varbūt kāds SC iemītnieks kļūs par prezidentu. :) |
|
|
| |
[23. Maijs 2007|15:24] |
|
Zvanīju uz LMT palīdzības dienestu. Pateicu savu problēmu un tur džeks vispār neko nepasakot, ka ir vai nav sapratis problēmu, vienkārši klusēja. Es dzirdēju sieviešu balsis fonā, klabināšanos pa taustiņiem un telefona šķobīšanu. Un tā es arī palīdzību nesaņēmu - 5 minūšu saruna beidzās no manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Ko man darīt? Zvanīt vēlreiz? |
|
|
| |
[23. Maijs 2007|22:06] |
|
Man gribētos vairāk krievu draugu. Bet tas ir diezgan sarežģīti, jo krievu valodā nejūtos tik droši. Un vēl jau arī atšķirības mentalitātē - es tomēr esmu auksta latviešu zivs. Bet šovakar ar vienu krievu draudzeni pasēdējām un tāds prieks atkal. Sarunājām iet uz Uma Turman konci. |
|
|