Manuprāt, mani meli ir mani meli, nevis sātana (tur var diskutēt, vai vēlme melot nāk no sātana vai nē). Sātana meli ir tie, kurus es pieņemu kā patiesību neviennozīmīgā situācijā, kaut arī uzstādījums jau ir ļodzīgs un vienkārši vajadzēja vairāk testēt, kas ir kas.
Dotajā situācijā uzņēmos darbu, kas izrādījās 5reiz sarežģītāks, man nevajadzīgs naudas ziņā, plus es nočakarēju savu dārgo laiku, ko būtu varējusi izmantot tur, kur tas patiesi ir vajadzīgs. Bet nu sātans pamatīgi arī melo un cenšas iestāstīt, kas es esmu un neesmu. Lai cik šizofrēniski tas neizklausītos, tā bieži ir tā šaubu un nedrošību izraisošā balstiņa galvā.
Un laikam jau cita ceļa kā patiesības apzināšanās par pasauli kā tādu, cilvēku attiecībām un Dievu īsti nav - nu vismaz pret sātana meliem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tādā situācijā droši vien būtu visu norakstījis uz paša netālredzību vai tamlīdzīgi, taču pilnīgi iespējams, kļūdītos, tā darot. Vispār pazīstami - tādas maldīgas Malvolio iedomas, ka viss ir vienādi, lai gan patiesībā ir otrādi. No malas, kādu lugu lasot, komiski, bet ļoti nepatīkami piedzīvot.
Varbūt ar balstiņu galvā tā arī ir. Vismaz reizēs, kad nenotiek argumentēts dialogs pašam ar sevi vai kādas problēmas vispusīga aplūkošana. Vai arī ne, kas zina.

(Reply to this) (Parent)