Kāpēc es tādā salā vilkos ārā no mājas? |
[25. Jan 2012|11:33] |
Tikko pārrados mājās no darba intervijas. Kā jau vakar rakstīju, man sanāk nobaidīt negribot. Kaut kā vajadzētu to savas personības spēku virzīt sev vēlamā virzienā. Bet kā? Tas ir šodienas lielais jautājums. Brīnišķīga valdes locekle, bet nu - jautājumi - ala vai jūs maksājat īri un cik daudz - bija nevietā. Jo nav runa par nekustamā īpašuma nozari. Un uzklausīt vidējā Latvijas iedzīvotāja (viņa ir krieviete) stereotipus par turkiem bija izklaidējoši (viņi ir kā prusaki!, drīz jau arī te būs). Un domās es pie sevis visu laiku uzdevu jautājumu - kas Jums tik ļoti ir nodarījis pāri? Jā, man vajag pastrādāt pie sevis, lai es arī galvā šādus jautājumus neuzdotu. Vāks. |
|
|
Comments: |
Reizem kaut kadas elementaras diplomatijas trukums ir apbrinojams.
Mjā. Tas, ka es zinu, ka mierīgi varu uz tādiem jautājumiem neatbildēt intervijā, neko daudz nedod, ja intervētāji ir šādi.
Likumsakarigs nakamais jautajums - vai tu gribi stradat pie darba deveja, kas nerespekte cilvektiesibas? Un kas atlaujas saukt citas tautas par prusakiem? Manuprat tas liecina vien par prusakiem vinas pasas galvaa :)
Nu prusaki galvā katram savi :) Labāk zināmi, paredzami prusaki, nekā tādi, kuri labi slēpjas, bet izšķirošā brīdī kādu labu lietu nogalina. Tā kā - kamēr mani prusaki ar darba devēja prusakiem nekonfliktē, kā arī uz aci nav redzama konflikta rašanās nākotnē, tikmēr es izskatu iespēju strādāt pie tāda darba devēja.
kā viņu nobaidēji? ar tiem turkiem? :)
Ar turkiem arī, bet galvenokārt ar savu skatu uz biznesu, jo viņa gaidīja, ka man vispār priekštats būs vājš par to visu, bet es varēju kā līdzīga ar līdzīgu runāt. | |