| Kaut kas no Dostojevska |
[2. Nov 2005|11:16] |
Dostojevskis savā romānā "Brāļi Karamazovi" svētniekam Zosimam liek mutē šādus vārdus:
"Nu tagad pēc jūsu atzīšanās, es ticu, ka jūs esat patiesa un ar labu sirdi. Ja jūs neaizsniegsiet laimi, tad arvien atceraties, ka esat uz īstā ceļa un centieties no tā nenoklīst. Galvenais, vairieties no meliem, visādiem meliem, sevišķi no meliem pašai sev. Vērojiet savus melus un mācieties tos pazīt katru stundu, katru minūti . Vairieties arī no nicības kā pret citiem, tā arī pret sevi: tas, kas jums pašai sevī liekas nejauks jau tāpēc vien, ka jūs to pati sevī ievērojat, kļūst tīrs. Vairieties arī no bailēm, lai gan bailes ir tikai visu melu sekas. Nekad nebīstieties no savas mazdūšības mīlestības sasniegšanā, te pat savu ļauno darbu visai nebīstieties. Man žēl, ka nevaru jums pasacīt nekā priecīgāka, jo darbīgā mīlestība, salīdzinot ar sapņaino mīlestību, ir nežēlīga un šausminoša. Sapņainā mīlestība alkst drīza un aši izpildāma varoņdarba, grib, lai visi tajā skatās. Te nu tiešām nonāk tik tālu, ka atdod pat dzīvību, lai tikai tas nevilktos ilgi, bet notiktu drīzāk, it kā uz skatuves, lai visi skatītos un slavētu. Bet darbīgā mīlestība - tās ir pūles un izturība, taču dažam labam pat vesela zinātne. Un es jums iepriekš pasaku, ka taisni tajā brīdī, kad jūs šausmās redzēsiet, ka, neraugoties uz visām jūsu pūlēm, jūs nevien neesat tikuši mērķim tuvāk, bet pat it kā no tā attālinājušies, - taisni tajā brīdī, es jums to iepriekš pasaku, jūs pēkšņi sasniegsiet mērķi un skaidri redzēsiet savā priekšā Dieva brīnumdarītāja spēku, Dieva, kas jūs visu laiku mīlējis un visu laiku jūs neizprotami vadījis." |
|
|
