- Žīdi un māklas novērtētnespējēji
- 9/22/09 02:37 pm
- Šņuk, izskatās, ka mango.lv nespēja novērtēt manu ieguldījumu Latvijas erotiskās literatūras attīstībā. Tādēļ publicēšu šeitan.
Interneti
„Kāda joda pēc man tie interneti vajadzīgi ?” Zelmas tante, noklausījusies mazmeitas stāstījumu, neizpratnē sarauca uzacis. „Nu kā, lai iepazītos, parunātos ar cilvēkiem, atrastu informāciju,” mazmeitiņa Lienīte atbildēja, ieurbusies savā draugu profilā. „Man tak ir tas mobilais tārlunis, es pa to ar visiem runāt varu, pat tam jēgu neredzu, visas manas draudzenes te pat Ķeipenē dzīvo, es parunāties varu izejot pagalmā, es tikai tev vien no tā aparāta zvanu, a tu man te vēl kaut kādus kompjūterus un internetus mājā savilkusi, tikai putekļu krāšanai vien tie derīgi.” „Ome, mīļā ome, veci Tev vajag, atradīsi sev internetā kādu vecu murmuli, kas tev laiku pakavēs, pie kaimiņa Jurkas ies šnabi pa naktīm pirkt, un garlaicīgi tad nebūs. Varēsi arī man caur draugiem vēstules sūtīt, Tu jau zini, es aizņemta, man nav laika runāties pa telefonu, bet pa vakariem draugos varēsim klaču pasist. Es jau Tev tikai labu vēlu, Ome, Tu jau to zini,” Lienīte ar Zelmas tanti saskatījās un abas pasmaidīja. „Nu labi, Lienīt, ja jau Tu tā saki, mēģināšu, Tev, es skatos, puišu netrūkst, ar tik glaunu vāģi pie manis braukā, kā ta atpelni šīs bagātības, cik jūdzes esi nosūkājuse?” Zelmas tante šķelmīgi pasmaidīja. „Tu gan esi samaitāta tante savos 70 gados, bet nu labi Ome, es tagad skriešu, Tu jau zini, darīšanas un tā,” pateica Lienīte un devās durvju virzienā. „Atā, Ome, bet Tu man skaties, šodien pat nosūtīšu tev draugos vēstuli, tikai pamēģini neatbildēt!” „Centīšos mazmeitiņ, centīšos, manos gados tās jaunās teknoloģijas netīk, vai zinies,” Zelmas tante pat nepaspēja Lienītei sniegt atvadu buču, kā viņa jau bija iekāpusi savā mersedesā un, riepām kaucot, aizjoņojusi pa grantēto ceļu.
Sludinājums
„Nu, kas man te tagad bija jāspiež, kāda gūglē jāraksta, viss svešā mēlē, ne vella nevar saprast,” pie sevis pukojās Zelmas tante. „Vecis , tātad vecis, i-e-p-a-z-ī-š-a-n-ā-s, rakstam, rakstam, kur tas ī burts pazuda, nevaru ne vella atrast, nu labi. He, nav nemaz tik sarežģīti, bet ko man tagad rakstīt, nū...., laikam jāraksta kā ir. Iesirma, 71 gadu jauna lauku pele meklē kavalieri kopīgai dzīves norieta pavadīšanai, ir māja un daudz brīva laika, ko veltīt kopīgām izklaidēm. P.S. māku gatavot un par humorizjūtas un dzīvesprieka trūkumu nesūdzos. Žūpām un īgņām nepieteikties. Tas derēs, tas derēs, nu ko gadam,” pēc pusstundas ilgas klaviatūras klabināšanas nopūtās Zelmas tante un piespieda pogu „pievienot sludinājumu”. Pagāja diena, divas, Zelmas tante jau sāka atmest cerības un nosprieda, ka visi viņas vecuma veči jau sen atstiepuši kājas. Bet še tev nu bija! Pēc nedēļas ilgas gaidīšanas tukšajā ēpastā parādījās atbilde. Es, iesirms Rīgas runcis, meklēju galantu dāmu kopīgai pensijas sadalei un veco labo laiku pārrunāšanai, ir personīgais žigulis, kinoteātra abonements un mājīgs dzīvoklis Rīgas centrā. Vārds pa vārdam, teikums pa teikumam, doma pa domai un tika nolemts satikties Rīgā pie Laimas pulksteņa, lai pēcāk iemalkotu kādu tēju un varbūt ko vairāk.
Tikšanās
Ceļš līdz Rīgai aizritēja nemanot, garām traucās pļavas, mājas, koki, atmiņas un fantāzijas. „Rīga, neciešu es šo haosa perēkli, visi tikai skraida kā aptrakuši, neapstājas pat padomāt.” Lēnām, bet mērķtiecīgi Zelmas tante virzījās Laimas pulksteņa virzienā. Blakus pašam pulkstenim stāvēja iesirms kungs labākajos gados, uz viņa sejas vēl joprojām varēja manīt kādreizējā skaistuma atliekas, rokā viņš turēja 3 sarkanas rozes. „Vai Jūs esat Jurģis?”. Kungs nicinoši paskatījās Zelmas tantes virzienā un noteica: „Nē, kundzīt, es neesmu Jurģis, un nevienu Jurģi arī nepazīstu, Jūs kaut ko jaucat.” Vārds „kundzīte” Zelmas tantei nu galīgi nepatika, bet viņa saņēma sevi rokās, lai nepateiktu ko riebīgu. Pēc neilga brītiņa pie iesirmā kunga pienāca Jauna dāma, Zelmas tante nedotu viņai vārāk gadus par 23. Dāma apskāva onkuli, iedeva tam buču uz vaiga, un viņi, sadevušies rociņās, devās Vecrīgas virzienā. „Jaunās palaistuves, droši vien naudas dēļ ar to veco krupi ucinās,” pie sevis nošņāca Zelmas tante. Zelma pat nepamanīja kā pie viņas bija pienācis jauns izskatīgs puisis ap 30 gadiem. Puiša garie, melnie, lokainie mati bija saņemti astē, atlētiskais ķermenis ievīstīts iespīlētā t-kreklā, bet seja skaista, skaista- kā no kinofilmām. „Vai Jūs esat Zelma ?” Puisis lietišķi pajautāja. „Jā, bet es nesaprotu, vai kas ir noticis ar Jurģi, vai viņš neieradīsies?” Zelmas tante neizpratnē vaicāja. „Jūs tikai nedusmojaties, bet es esmu Jurģis,” puisis pasmaidīja un sniedza Zelmai 9 rozes. „Bet kā, es neko nesaprotu, ko Jūs no manis gribat, esat kaut kāds manijaks, vai?”, Zelmas tante, mēģinādama noslēpt dusmas, izdvesa, bet rozes tomēr pieņēma. „Nedusmojaties uz mani, es Jums visu izskaidrošu, bet mierīgākā atmosfērā, ejam, te pat blakus ir jauks restorāniņš, es tur visu...”. „Nu labi, ja jau esmu līdz pašai Rīgai atkūlusies, atpakaļ jau uzreiz nebraukšu,” pie sevis nosprieda Zelma un devās puisim līdzi.
Jaunības spēks
Puisis izrādījās jauks, cienāja Zelmas tanti ar visādiem labumiem, stāstīja par savu dzīvi galvaspilsētā, ar interesi klausījās Zelmas teiktajā. Abiem bija jautri un lustīgi, glāze sekoja glāzei, saruna sarunai, skats skatam. Abiem nemanot restorāna apmeklētāji bija pazuduši, viņi sēdēja abi vien. „Nu, man laikam jādodas pie mazmeitiņas, viņa vēl sāks uztraukties, ir jau vēls un tā,” Zelmas tante pateica, kautrīgi skatīdamās vīna glāzē. „Ar Tevi, Jurģi man bija jautri, bet es tā arī nesaprotu, ko Tu no manis, vecas vistas, gribi, Tu tak droši vien jebkuru skuķi dabūt vari.” „Es gribu Tev ko parādīt,” pēc neilgas klusēšanas teica Jurģis, paņēma Zelmu aiz rokas un veda dziļāk restorāna iekšienē. „Šī vieta pieder manam draugam, es jau esmu visu sarunājis.” Alkohols darīja savu, un Zelmas tante nepretojās. Jurģis viņu ieveda omulīgā, mazā telpā. Tajā atradās tikai viena gulta un rakstāmgalds. „Tagad atslābsti un izbaudi,” Jurģis pavēlnieciski paziņoja. „Ko, kas, Tu galīgi aptracis, laid mani prom,” Zelmas tante jau grasījās kliegt. Bet tad ieraudzīja muskuļaino Jurģa ķermeni, viņš bija novilcis savu kreklu un maigi piekļāvās Zelmas tantei. Jurģis viņu nolieca pāri rakstāmgaldam, maigi glāstīja, un apbēra ar mierinošiem vārdiem. „Pagaidi, jaunais cilvēk, man ir nedaudz jānopūderē deguns,” teica Zelma, izraujoties no Jurģa apskāvieniem. Jurģis atkāpās, un Zelmas tante pamanīja, ka viņa uzbudinājums ir manāms pat caur drēbēm. „Es tūlīt būšu atpakaļ, neuztraucies, vairs nekur nemukšu,” piebilda Zelma, dodoties labierīcību virzienā. Zelmas tante atgriezās iepriekšējā vietā un pati pārliecās pāri galdam. „Ma te tikai vajadzēja nedaudz ieslidināties, uz vecumu tāda sausa esmu palikuse, pie kā mēs palikām, jaunais cilvēk?” Zelmas tante viltīgi pasmaidīja. „Stāsti man kā tas bija agrāk, kā Jūs mīlējāties senajos laikos,” Jurģis elsojot izdvesa, un viņa rokas lēnām slīdēja pāri Zelmas ķermenim.
Vecie labie laiki
„Eh, vecie labie laiki,” Zelmas tante sāka stāstīt. „Tad viss bija citādāk, siena kaudzes, kūtsaugšas, pirtiņas. Reiz es pārgulēju ar kaimiņu par kartupeļu maisu. Viņš gan bija slikts mīlnieks, jau pēc pāris grūdieniem bija ļengans kā savītis rabarberis. Bet tas jau nekas, citas viņam atdevās par pāris kilogramiem. Es biju daudz daiļāka un jestrāka dāma.” „Stāsti vēl, es gribu izjust pagātnes garšu, senatnes aromu, izjust pagātni caur Tevi” Jurģis elsoja, viņš jau bija paspējis atpogāt Zelmas tantes kleitu un bija ķēries klāt pupturim. „Nu labi, tajos laikos naktis bija daudz aukstākas un bez silta tēviņa blakus bija pagrūti, tā nu mēs tur sildījāmies caurām naktīm viens ar otru. Man toreiz ļoti patika viens vīrelis, viņu laikam par Andri sauca. Pislis viņš bija pašvaks, toties noaudzis miesās un tā kārtīgi silts kā pletīzers. Tad nu es ar viņu visu laiku arī salaidu.” Jurģis lēnām un maigi novilka Zelmas svārkus, tad ielika savu silto plaukstu starp Zelmas kājām. „Hm, sen nebiju nevienu roku tur jutusi, kādreiz tie puiši bija daudz skarbāki, viņiem priekšspēles neinteresēja, nācās viņus audzināt kā tās lietas darīt, šiem tikai ka tik savu diņķi šekumā dabūt, pārējais vienalga, par kādām citām sievu estrogēnām zonām pat dzirdējuši nebija.” Jurģis novilka Zelmas pantalonus un lēnām ieslīdēja viņā. „Stāsti vēl, es gribu izjust senos laikus, es gribu pabūt tajos, izjust tos caur Tevi, esot Tevī,” Jurģis aizelsies izdvesa. „Reiz mēs ar Kārklu Pici menģējāmies zirga mugurā, bija ļoti viegli, mēs tikai abi sēdējām seglos, bet zirgs darījā pārējo. Nevajadzēja pat kustēties, viņš auļojot kustināja mūs abus. Nu, un tā mēs tur pisāmies, pa pļavu aulekšojot. „Stāsti vēl, stāsti vēl, es jūtu pagātni, es jūtu seno laiku garšu” Jurģis turpināja elsot saspringti kustoties Zelmas tantei no mugurpuses. „Reiz mēs izdomājām apseglot govi un viņas mugurā nomīlēties, bija patiešām smieklīgi toreiz, Raibaļa toreiz mūjināja neizpratnē, bet es baudā kliedzu kā ķerta,” Zelmas tante smaidīja, gremdējoties atmiņās, viņas ķermeni pamazām pārņema pirmās patīkamās baudas trīsas. „Ahhh,” no Zelmas tantes mugurpuses atskanēja gārdziens, un Jurģis vairs nekustējās. „Kas, tas bija viss, Tu jau beidzi?” Zelmas tante neizpratnē paskatījās uz Jurģi, viņš jau bija atkāpies un noguruma mākts iekritis nelielajā istabiņas gultā. „Tu gan švaks mīlnieks esi padevies, 15 gadus nedabūjušu sievieti pat nevari apmierināt, manos laikos gan veči bija lielāki ērzeļi.” Zelmas tante uzvilka atpakaļ drēbes, sakārtojās un jau grasījās doties durvju virzienā, bet tad pagriezās atpakaļ, paskatījās Jurģa virzienā, pasmaidīja. „Bet Tu tomēr esi labs puika, tas nekas, ka gultā pašvaks, gan jau vēl iemācīsies, Tev vēl daudz dzīves priekšā,” Zelmas tante piegāja pie Jurģa, iedeva viņam atvadu buču. Jurģa sasvīdušajā sejā bija lasāma neizpratne. „Neraksti man vairs, nesanāks mums nekas, pārāk liels laiks mūs šķir.” Zelmas tante izgāja pa durvīm tā arī nesadzirdējusi Jurģa atbildi. - 10 commentsLeave a comment
- 9/22/09 03:32 pm
-
patiešām, novērtētnespējēji.
- Reply
- 9/22/09 03:37 pm
-
esatvainojos, es, piemēram, izlasīju, bet vēl neesmu izpratusi kāds ir mans viedoklis vecenīšu dzimumdzīves jautājumos!
- Reply
- 9/22/09 03:49 pm
-
Nezinu, man vienkārši tas šķiet tā kaut kā forši un pašsaprotami, ka sirmie ļaudis arī menģējas. Cik gan nav dzirdēti stāsti par vecmāmiņu un vectētiņu izdarībām. Estētiski jau tas necik nav, bet kuru tas uztrauc. Tā vien dažkārt šķiet, ka tie vecie vairs i pat pavālēties nevar, ziepenes vien skatās un šņabi dzer (kā nu kurš)
- Reply
- 9/22/09 03:53 pm
-
betē, kas neskāra ieiešanu vecenītēs, tas pārējais man patika:)))
- Reply
- 9/22/09 03:58 pm
-
:)
- Reply
- 9/22/09 04:12 pm
-
diana
Bāc, Tev mega žetoni!!!!!!!!!!! Pirmkārt, brīnišķīgi uzrakstīts, nu es tak vislaik saku, lai Tu kādu grāmatiņu uzcako. Tik interesanti bija palasīties! Bet, otrkārt...
Mums te fakultātē pirms pāris gadiem viens skuķis esot taisījis maģistra vai bakalaura darbu par seksu veco ļaužu pansionātos. Aptauju veikusi. Vecenītes nav atzinušās ne pa kam, večuki savukārt salielījušies ne pa jokam, tad nu rezultātā, izvelkot vidējo, bija jāsecina, ka sirmgalvji nebūt nesēž sačākstējuši dobumos, bet nesmādē tīri pat regulārus drāzienus.
Ja mēs neiedomājamies, ka mums jāguļ ar večukiem vai vecenītēm, bet iztēlojamies, ka paši esam večuki vai vecenītes, tad jau tikai jāpriecājas, ka ar vecumu tie prieki neizzūd kā suga! - Reply
- 9/22/09 04:31 pm
-
Nū, man te nesen stāstīja viens skuķis par savējiem vecajiem. Abiem ap 70 gadiem, a figūra kundzei kā 22 gadīgam skuķim. Vecais arī nav zemē metams, sporto un tā. Tad nu šie savos gados dienā vismaz 2 reizes menģējas un nekautrējas ne pa ko.
Ja jau dzīvesprieku izdodas saglabāt līdz tādam vecumam, tad nekādi šķēršļi nav traucēklis.
Bet bakalaura/maģistra tēma interesanta. Iztēlojos skuķi, kura staigā apkārt pa pansionātiem un uzdod sirmgalviem šādus delikātus jautājumus :) - Reply
- 9/22/09 04:34 pm
-
diana
Un, iedomājies, pat ir kaut kādi kritēriji, pēc kuriem iespējams aprēķināt statistisko ticamību, ņemot vērā visādus sabotējošos faktorus - ka personiski jautājumi, ka intervētāja ir jauna meitene, ka jāsargā sava labā slava.
Bet es nezinu, vai es pati parakstītos tādu pētījumu veikt. Gan jau ka viņai bija kaut kādi gali pansionātos, savādāk jau no zila gaisa neviens neizdomā tādus pētījumus veikt. - Reply
- 9/22/09 03:58 pm
-
Labs.
- Reply
- 9/22/09 06:50 pm
-
Ritvars Eglājs
Cienīgi!
- Reply