bēdīgākais ir tas, ka parasti viņa tiek pie mums - nevis mēs pie viņas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nāve pie manis nāk katru nakti,
bet viņas bērni būs arī no manis!
(c) kāds žurnālistikas students

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"..piepeši kāds rāda uz kastaņu: "Paskatieties, paskatieties! Vai tad tas ir vējš?" Visi brīnās, iziet durvju priekšā: nav ne vēsmiņas, tomēr lapotne līgojas. Tajā mirklī atskan kliedziens! Slimās vīrs metas augšup pa kāpnēm un ierauga savu dzīvesbiedri, izslējušos gultā sēdus, viņa ar roku rāda uz kastaņu, tad saļimst mirusi; kastaņas zari ir atguvuši agrāko nekustību. Ko viņa redzējusi? No trakomājas izbēdzis kāds ārprātīgais - droši vien viņš paslēpies kokā un rādījis slimajai sašķobītu seju. Tas ir viņš, tam jābūt viņam, jo citāds izskaidrojums nevar būt pieņemams. Un tomēr... Kā varēja gadīties, ka neviens nav redzējis trako rāpjamies kokā? Un rāpjamies lejā? Kāpēc suņi nav rējuši? Kā tad viņu pēc sešām stundām varēja notvert simt kilometru attālumā no minētā nama? Uz šiem jautājumiem atbildes nav. Rakstītājs visus tos nosauc un nevērīgi nobeidz: "Ja ticam tam ko stāsta ciematnieki, tā bijusi nāve, kas purināja kastaņu.! Es aizmetu avīzi, cirtu kāju pie zemes un skaļā balsī kliedzu" "Nē! Nē!""

(c) mazais Sartrs lielajā Sartrā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir, ir smukas vietas, ļoti.

(Reply to this) (Parent)