|
|
|
Februāris 23., 2019
06:53
Joachim vakar sagrieza brāli. Aizvajar atklāja urīnpūšļa vēzi un uzreiz grieza, lai skatītos, kas ir, kas nav. Joahims runāja un runāja, un es tikai klausījos un klausījos, šad tad izmetot ps vārdam. Klausījos ka ģimenē nekad nekas tāds nav bijis. Klausījos par omi, kura simts gadus esot sasniegusi. Klausījos par iespējamo glābšanas procentiem vienu no tūkstoša. Klausījos par viņa pienākumiem un uzdevumiem, kas viņam priekšā, par brāļa jauno teleskopu, kura viena detaļa sver 30 kg un Joachim tas tagad būs jāstiepj. Ko es varēju teikt? Neko. Tikai uzklausīt. Bļeģ!
|
Comments:
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) nure |
|---|
| Date: | 23. Februāris 2019 - 18:59 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ja Tev liekas, ka šāda attieksme pret ģimenes traģēdiju ir apgrūtinājums, manuprāt, ir jāpārskata galva!
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/9652/1729) | | From: | zum |
|---|
| Date: | 24. Februāris 2019 - 00:18 |
|---|
| | | (Link) |
|
Nē, man nekad nav bijis apgrūtinājums uzklausīt. Tev kaut kas liekas. Un ja liekas, tad krīt. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
