Nu, es darīju tā - vienkārši aizliedzu sev pacelt roku pret mazuli un kliegt, vispār. Lai kādi nebūtu niķi, vai krišana gar zemi, vai jebkas - NEKAD to nedarīt. Paiet nost, paelpot, padomāt. nomierināties. pazvanīt kādam. apēst kaut ko garšīgu. un tad izrunāties, samīļot, paskaidrot.
Protams, nav jau eņģeļu uz zemes virsas, un dažkārt man pasprūk bļāviens, vai stingrāk saspiežu rociņu, bet arī to pūlos nepraktizēt, jo tagad mazulis ir līdzsvarotāks, uzticas, klausa vairāk - jo zin, ka es no rāmjiem neiziešu.

turies :))) (es zinu, cik tas ir grūti, zinu. tikai stāstu, ka tas vispār IR iespējams)

(Reply to this) (Parent)