vienkāršāk ir pieņemt, ka visi cilvēki ir traki un rīkojas neloģiksi.

varbūt nav nekāda kauzālā linka starp apvainošanos un iešanu strādāt, varbūt viņai vienkārši vajag naudu, lai dzīvotu, vienalga, kur, Austrālijā vai Vācijā. savukārt pieņēmums par to, ka viņa vācijā, lai sagaidītu, kad mamma nomirs var būt patiess un var nebūt patiess. cilvēki nav viena motīva marionetes, cilvēki ir sapisti un nepilnīgi (mūs ieskaitot), ka jebkurā atsevišķā brīdī mūs rausta daudzas un dažādas motivācijas. vēl sliktāk, mēs apzināmies tikai daļu no savām pašu motivācijām. tāpēc mums vajag citus cilvēkus, jo citi cilvēki mūs pietur pie normālības. bez citiem cilvēkiem mēš aizpeldam vājprātā.

(Reply to this) (Thread)

Tu gribi teikt, ka tie kristieši, kas aizgāja tuksnesī palika traki? Un ko par to teiktu baznīca?
Protams, ka iespējams, viņa stradā par bērnu nama uzraudzi, lai nopelnītu ceļam atpakaļ pie ķenguriem.

(Reply to this) (Parent)

nekādas šausmas nesaskatu. šausmas ir tāpēc, ka Tava bērna uzraugs?

(Reply to this) (Thread)

Tas ka tēvs uz nāves gultas atsakas runat ar meitu ir tā ikdienišķi un normali. Nja, kā kuram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ikdienišķi nav. normāli gan. a kas tur nenormāls. nu, negrib runāt. desmit (piemēram) gadu nerunāja, ko tur sākt vairs...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur jau taa nelaime, ka nerunaaja. vareeja jau kaut ko pateikt, un maate arii, kaut vaarda. Kaut vai kaut ko indiigu, vienalga: Ak maita atgreizies, tagad kad mirstsu tu par mani atcereejies.

(Reply to this) (Parent)