|
Janvāris 28., 2004
16:06 Pastāstīšu kādu senu atgadījumu. Tas bija kādā 93. gadā. Es reiz stopējoties satiku cilvēkus. Tas pats par sevi nebūtu nekas sevišķš. Bet kādus… Kārtējo reizi zaļie svinēja jauno gadu Ēdolē, kārtējo reizi viņi tika izdzīti ārā no pils. Tas jau arī pats par sevi nebūtu nekas sevišķs, jo zaļie jau ir kā neprognozējamas dabas parādības, sakoptai un visnotaļ civilizētai videi viņi ir kaitīgi. Kaut kā man gadījās aizkavēties, un beidzot jaukā svētdienas rītā es sāku ceļu mājup. Līdz Kuldīgai tiku sagrabējušā sūdu krāsas inomarkas autiņā, par kuru tā īpašnieks izteicās, ka tas – lepnākais autiņš rajonā. (Atcerēsimies, ka tas notika baisi sen). Pēcāk sēdēju omulīga krievu šoferīša sabiedrībā, kas stūrēja uz Talsiem. Pārliku, vai to vēlos, nevēlējos. Paliku ceļu sazarojumā pie neliela, kadiķiem noauguša uzkalniņa. Saule, sals. Vēl tagad uz mēles jūtu kadiķogo asi, sīvi, svaigo garšu, dzirdu sniegu skrapstam zem kājām, kad, lai sasildītos, lēkšoju starp kadiķēniem. Pārītis piebāztu dižģimeņu autiņu neapturēja. Sals pieņēmās. Tad no kalniņa paskaļi zumzināja mikrbusiņš, tāds kravas tipa, t. i. bez stikliem salona daļā. Novicināju roķeli, busiņš apstājās. Durvis atvērās un jauns puisis inteliģentās brillītēs jautāja:” How do you do?” Nu ir sūdi vagā, nodomāju, bet sasēju mēli mezglā un izdvesu “I want drive to Riga”, vai kaut ko tikpat primitīvu. Tagad samulsa viņš, un pēc pauzes piesardzīgi vaicāja : “Vai latviski nerunā?” O, jā! Protams, ka runāju, pie tam daudz, bet uz jautājumu, vai uz Rīgu nevarētu tikt, puisis atbildēja piesardzīgi , jā, nē, viņiem te netālu drusku jāiebrauc, vismaz līdz Slokai, tikai jāsēd būs kravas nodalījumā. Okei, okei, ka tik nesalt uz ceļa. Braucam. Iekšpuse busiņam bezgala nožēlojama, vis, kas var ļurkāties, ļurkājas un ļogās. Sežu uz tādiem kā graudu maisiem, nekas, ērti. Pārdomāju Jaunāgada svinību notikumus, emocijas, tik viusa kā tik daudz bijis, visplašākajā amplitūdā, nemaz nenojaušu, ka vainagojums visam vēl tikai sekos. Skatos uz saviem ceļabiedriem, bez inteliģentā puiša, priekšā saspiedušies divi indivīdi – mazgadīgs zēns ar robustu, bet atklātu ģīmīti un tips, par kuru mēdz teikt “po ņemu tjurma plačet”. Skatiens strēmains, kustības manīgas. Nobraucam no ceļa. Un notiek dislokācija, abi augšminētie tipāži pārceļas uz busa aizmuguri, man vēlīgi dodot vietu priekšā. Pie nelielas rūpnīciņas šlagbauma atskatos, vī, vīrišķi pazuduši, tikai maisu kūņošanās nodod viņu atrašanos zem tiem. Kļūst jau interesanti. Sargs uzmet mums paviršu skatienu, tiekam nosvērti un skat, nonākam spirta rūpnīciņā. Puisis manevrē busiņu pa mazo pagalmiņu, un kad nonāk viņaprāt izdevīgā pozīcijā, tad dod komandu un abi kolēģi izbirst no busēna kā zirņi no pāksts un pazūd aiz haotiski celto baraku pudura. Tālāk notiek dokumentu kārtošana, graudu nodošana, spirta saņemšana, vārdu sakot godīgs barters.
(Ai, apnika, turpinājums sekos.)
|
Comments:
:)) jautri Gaidishu turpinaajumu
;) zaljie - zinaam shitaadu sugu, kaa nekaa pati to paarstaavu... |
|