Zolitūde

Pat ja man dzīvē ir bijusi kājām gaisā un viss sagriezies, noriebies, pat ja tā, bet par mauku mani nosaukt nedrīskst.

Labrīt! Un cik skaista ir šī diena! Un cik daudz man darba.. Un es pēc tam iešu mājās un tur man būs vēl vairāk darba.

Sird salecās. Kāpēc viņam manu sirdi tā lecināt, nelaimīgais!? Un tad, kad es trīcēju un drebēju, diendienā "Berg-ap-Berg-runter", gaidīju telefonszvanu ar izbailēm, jucināju sevi prātā, tad tikai jā-un-nē, galu galā nē un tagad lūk skaļi nāk viņa Jā ar lielo burtu, pašam saprotot, ka tas tikai tāds kritiens bezdibenī, bet to viņš mīl, jā, to bezdibeni!

Sajūta divu dienu miera laikā ir tāda, it kā pirms tam būtu bijis karš trīs gadus. Un tas ir pasakaini baudāmi.

Viss beidzās - viss ir labi. Lieliski. Man jācenšas domāt pareizās domas! Strīdi aizved jaunos strīdos, tiem nav tik īsas kājas kā meliem.

Man ir viena draudzene, kura ir ļoti laba draudzene, bet arī tas pasaka pārāk maz.

Precētas sievas dzīve attālinās no jaunības ik dienu. Viss iegrozās citās gultnēs. Un ja tas, ko es rakstu, izskatās banāli, tomēr tas tā ir. No 10 draugiem paliek 2, no 10 aliem paliek 2, no 10 domām par skūpstiem paliek 2, bet citdien es uzrakstīšu, kas ir tas, kas to visu atsver. Kālab ir vērts.

Izbīli manī rada tāds viens zemapziņas durklis. Ja sliktās dienas būtu vairākumā attiecībā pret labākajām dienām, tad... tad es varu nenoturēties un noskūpstit garāmejošu senmīlētu mīlēto. Ah, tagad es to tā rakstu, bet Jums jāsaprot, ka es to rakstu vēsi, analizējot, baisām nojautām krūtīs, bet tā nenotiks, jo es taču esmu stipra un man jāpaliek tādai. Piedodiet, ja Jūs nesapratāt un pārpratāt - es negrasos to darīt, bet tad, kad viss ir slikti un viņš ignorē mani, es, protams, jūtu sevī kaut kādas sātaniskas tieksmes. Piedodiet man, es nezinu, vai pati varu piedot sev.

Un tad aust jauna diena - viņš ir labs un labākais no visiem visiem. Viņš mani appuišo un skūpsta kājas. Viņš sakās mani mīlam katru dienu vairāk, un es tam no sirds ticu. Reizēm viņš pat noklusē dusmas! Cik priecīgi es to redzu.
Viņš saka, ka viņu salaužot manas rāmās skumjas, nevis tās, kuras histērija un skaļš izmisums. Un tad viņš mani mīl kā maziņo, kā vājiņo, sargājamo. Skaidrs, nav jau nekā vienkāršāka, vai ne?

Tiem laimīgajiem, kuri māk vērpt intrigas, smaida un tos mīl, no tiem baidās, tos ciena. Tos, kuri ir atklātas dabas, tos ienīst, tos nevēlas dzirdēt, tos mīda kājām. Un tie, kas māk vērpt intrigas, tie ievelk tajās sirdskaidros un rāda ar pirktsu: "Nu mēs visu redzējām, redz kāds Tu esi, redz." Dodiet vienu intrigu, ko taisījuši nelieši, un iepiniet tajā sirdsšķīsto - cietējs būs tas, kurš par to neko nezinās, neko nebūs darījis un brīnoties tomēr būs pateicis kaut ko nepareizu.

Es lēnām kļūstu aizvien drūmāka. Nomāktība. Varbūt tikai šodien? Šonedēļ? 
Mana smalkā dvēsele prasa vairāk un vairāk uzmanības. Es esmu precējusies, dārgie, bet es jūtos vientuļa.
Man ir lielisks vīrs ar grūtu galvu, bet ja es raudu, viņš saka, ka viņš vairāk nevar iz-tu-rēt, un stiepjot vārdus.
Man bieži liekas, ka neesmu tik vērtīga sieva, kā varbūt kādreiz esmu likusies topam, vai varbūt esmu sevi izsapņojusi topam. Man likās, ka būšu čakla, pazemīga, mīļa un skaista. Viss nosauktais klibo. Es esmu nervoza, es atbildu nervozi uz vienkāršām lietām, jo es mirklīgi sajūtu, ka dabūšu dzēlienu. Viņš vienmēr dzeļ! Ak kā viņš, sasodīts, māk iedzelt! Viņš ir kā maza meitene, kas apvainojas, kas čīkst. Bet man neļauj apvainoties vai čīkstēt. Man reizēm gribās izraudāties, gribās izrunāties, izsmieties, bet viņu kaitina tukšas runas.
Arī tagad lasot, man sažņaudzās kaklā varbūt kādi elpvadi vai asinsvadi, jo es grūti elpoju - domas ir mierīgas, bet galvas sāpes pieņemas spēkā pulsviedā griežot nažus deniņos. Man trīc galva reizēm, kad uztraucos. Bet es tikai simulēju, tā man saka. Man kļūst kauns teikt. Bet es stāstu to visu, jo es alkstu, lai man nepasaka, ka pārāk daudz uztraucos, ka to vairāk nevar iz-tu-rēt, ka es viņu ievedīšu trako namā. Klau? Vai tiešām es esmu tāda vājule, ka citiem tas nebūtu vajadzīgs? - šīs siltās līdzjūtības - un es zvēru - tikai mazliet līdzjūtības un viss beigsies, beigtos, bet viņš ir muļķis.