zivs

Lieki teksti. Es dzīvoju mazākajā istabā no abām. Mammas istaba ir lielāka. Es tur reizēm ieeju, aplaistīt kaktusu. Kaktuss mammas laikā ziedēja rozā puķēs. Mamma ziedēja rozā puķēs. Tagad viņa ir pie Dieva. Es pats esmu mēsls.
Man nevajag neko. Mūziku, mid austiņās Sennheiser HD 599. Man vajag tik maz, es neesmu cienīgs

Man ir 50 kvm dzīvoklis, no kā apdzīvoju 1 kvm pie datora, visu saprāta laiku. Eiženu es nekad neielaidīšu vairāk, kā uz tēju, kā jau viņš mani reiz svētīja, šeit būdams.
Man kvm ir tiešām par daudz. Sennheiser austiņas.
Man glabājas virtuves skapī Eižena cigarete ar viņa DNS. Sanāk, mēs varam nokopēt Eiženu. Trivia: viņš pālī to šeit izmeta no kabatas

pls, ciba, rakstiet! es nezinu, kurš apmaksāja – Govs vai Suns, bet darbojas. respekts.
respekts koderim, pirmkārt

Ar sievietēm ir tāpat. Vienmēr var labāk. Gunta konkrēti lamājās. Beidz dirsties ar pusstundas priekšspēli, nāc jau manī, drāz.

Uztaisīt darbu klientam ir viens. Fiksēts uzdevums.
Kad es taisu savu darbu showcase, tā ir kategorijas daļa uz visu nakti. To nekad nevar pabeigt, jo šķiet, var vēl labāk

Ja es saku, ka strādāju, es strādāju ne par naudu. Es kā krupis, savelku kopā, ko esmu darījis, un lieku kopā, lai startētu Latvijā un ārzemēs.
Man ir pizģec tik labi darbi. Tikai, iespaidīgi tos parādīt. Es vairs neticu MI laikmetā, ka mani pirks. Kā Laura teica "esmu lielas industriālas telpas, kādreiz spozmē, tagad pamestas"

Man ir lielība. 4 gadi Akadēmijā. man nav pat izglītības, bet es saņēmu visu no LMA. Mani 2. kursā pamanīja profesors, un momentā iesvieda izdevniecībā, kā grāmatu mākslinieku. Sākumā mani izsmēja pēc pirmās grāmatas, un tālāk jau hardcore – puisim ir reāli iekšā. Pamanīja vēlāk arī citi LV augstākie grāmatu guru "tā, kā tu strādā ir pizģec retums".
Visu nodzēru, btw. Neviens vairs mani negrib, jo dzert mēnesi, kad man lūdzās, lai pabeidzu darbu. Nu nah

Man patīk lifta kabeļi. Es bērns, poliklīnikā vēroju, kā slīd betona atsvari, kabeļi pārritinās. Tā bija māksla. Man tas palicis multenēs, jau pieaugušam, kura neviena nav pabeigta.
Bet vecie lifti – izcila māksla

Ak, Eižen, neatver šo tēmu.
Es ļoti īsināšu tekstu. Līdz 2 teikumiem, no 100.
2016, pēc Feitas atteikšanās no manis, es ikdienā meklēju nāvi. Mājās nebija iespējams uzturēties. Šķēres, pat metāla pildspalva izskatījās kā Lynch – es redzēju detalizēti, kā es triecu priekšmetus sev kaklā, ar visu animāciju. Taisīju remontu istabā, un vadi kas karājās no griestiem, izskatījās kā kāršanās cilpas. Es redzēju tikai galu. Un tad es pieteicos pie psihiatra. Mani tā sabaroja ar zālēm, man paliekot funkcionējošam, ka suicidālais aizmirsās, un dzīve, dzesēta, kļuva pilnīgi dzīvojama, neaizmirstot, kur es biju.

Pretīgākais: es braucu pirmo reizi dzīvē pie psihiatra, un austiņās skanēja Radiohead "We're not scaremongering". Es norāvu austiņas.
Radiohead since then, ir pretīgākā grupa pasaulē. Viņi pārdod depresiju, pilnīgi izmisušiem cilvēkiem

patiesībā, ja man būtu tikai 1M, es nesapņotu par hipsteru pārdaugavu. es nopirktu pieticīgu mājiņu Mārupē. mašīnas Laurai un man, included, parastas, normālas, ar ko vienkārši nokļūt. es garantētu Laurai un bērnam mierīgu dzīvi, kurā viņi drīkst būt paši (kas jau tagad viņiem netrūkst – viņi ir paši)