zivs

dzeru. domāju, ka man nav naudas. atradu cash maciņā. nopirku ļoti kvalitatīvu 0,7.

ieraksts Gemini:
labrīt! atradu cash. nopirku 0,7L. tie ekonomiskie kokteiļi 14% ir ārprātīga inde. ja dzer, tad tīru 40%.
pamodos ar vieglāk paģirām. tas ir, kad dzer tīru, ne ar likumu aizliedzamu sūdu 14%.

Fatboy Slim - Live At Big Beach Boutique II, Brighton, 2002.

es lūdzu, preciet mani! 830 grupas gadā. jūs tādu puisi esat redzējēšušas?

Gunta nesparot mani cispār. Viņai mūzika nabv pilnīgi neks. arīi visi, pilnīgi visi draugi, neredz mani mūzikā. es esmu tikai radom. Es ceļu pats savā mūzikā. jo es zinu tik fakin daudz. neviens neredz. laikam ļoti vāji. spotifijy teica esmu klausījies 830 bandas pa gadu. labi ja es zinātu tikai 1/10 daļu, bet apjoms ir nenormāls

Norvēģijā vispār mani dievināja, jo angļu valoda mums abiem ir foreign language. Gan norges, gan latvieši to uztver ne kā mājas. Man tagad meibi cerams ir kāds B2 anglenē. tolaik rīstijos ap B1. norvēģi teica "hakin laba anglene". nu es nezinu, domāju, ka ļoti vāja. bet runājām plašas tēmas, pirmkārt par mūziku. pie pisurāra sadzērušiem runājām par REM, Mike Stipe. Džekam bija ļoti daudz ko teikt. Mike esot pat saistīts ar Rīgu. Nu, norvēģis nesaprotami dievināja Rīgu. Es nebiju parasts austrumeiropietis, bet cienījams Rīdzinieks.

Ticiet, tāda informācija, kāda man ir par mūziku, nogalina beigtu, jebkuru

Mute man ir neaizbāžama. Es ar savu viduvējo angleni tolaik, iepazinos ar visiem angļiem, arī ar nēģerieti. easy runājām. es patiku angļiem

Govs arī mani redz. Chest my bitch up, smack my bitch up. Es biju UK 1997, man bija Keith Flint frizūra. UK bija nojūgušies no drogām un Prodigy. Pat angļiem, es austrumeiropietis šķitu nenormāls

Tas būtu tik skaisti. Bērzaune. Pleskavas šoseja, kur pastāvīgi ir intensīva satiksme. Vasara, skaists laiks, mēs abi skaidri, perfekta ceļa redzamība, bet kas notiek uz šosejas, nav redzams. Mēs iedzītu to BMW cik var paspēt, vismaz līdz 120, meibi 140, un dēļ reljefa, mēs reāli lidotu pāri Pleskavas šosejai, nokrītot uz riteņiem. Goldie, preci mani!

O, jā dzirdziņ, esmu sūkājis pimpi, gan pusminūti draugam, un sev. Bet tu esi dzīvojis tādu dzīvi kā es? Ticu, tuvu esi, vai ne mazāk.
Uz 160 km/h pa pilnīgu melno ledu, ka sekundaļas kļūda, ir momentā letāli, un jutos, ka viss būs tomēr labi.

Mani stāsti ir absolūti neiespējami. Šie ir tikai sīkumi, atsevišķas detaļas. Tāpēc atmiņas tā spiež. Mana dzīve ir bijis absolūts kino. Tagad nožēlojami.

Lai kā gribu izskatīties mežonīgs, tie visi ir reāli fakti.

Mēs reiz ar tikpat psihu draugu, tuvojāmies uz 100 km/h Pleskavas šosejai pa lauku ceļu. Vienā mindstate – mēs nesarunājāmies, tikai saskatījāmies "davai?". Jā. Mēs bijām izlēmuši. Mašīnā trešais cilvēks. Sapratām, ka obligāti jājautā viņa piekrišina, jo tā ir rulete – paliksim dzīvi vai nē. Viņš tikko pamodies. Nepārbraucām šosejai, jo puisis tikko atmodies, vēl vispār neko nerubī. Mēs būtu pielikuši ātrumu, un pārlidotu Pleskavas šosejai uz 120, bet puisim nebija nekādas idejas, ko jautājam. Mums tiešām ir tik daudz nervu. Oliņas ir.

Tas ir no ļoti seniem laikiem, kad vēl G. Michael bija kods mums "Every single memory has become the part of me". Esmu aizmirsis 20-o gadu pāļa sarunas, jo man tiešām bija radikālis pālis, ka nebiju drošs kā vispār mani sauc, zvanot uz NL. Ticami, ka Armands. Taču katrs brīdis, ko bijām kopā, es arī skaidrā, ir palicis niansēs. Es atceros katru sekundi

Fak, es dirst Laura.

Klausos Pink Floyd. Mans trulais prāts vienkārši raud, kā es tev tinu smilgas matos Siguldas pļavā, ar milzīgu uzmanību, un redzēju tevi kā milzīgu brīnumu.
Vēlāk tev sala, jo palikām līdz tumsai ārā. Iedevu tev savu mugursomu, ar polsterētu iekšpusi, lai nedaudz sasildies. Man nesala, varbūt pavisam nedaudz. Es dievināju katru brīdi ar tevi.

Ir redzēts.