zivs

Man ir bijusi lieliska dzīve. Nokavējis transportus, es reiz gāju no purvciema līdz centram, klausoties Songs of Faith and Devotion un Ultra, pēctam uz ziepniekkalnu, kādi 15+ km.

Tas bija tik easy

mamma man reiz palīdzēja nopirkt C₉H₁₃N. pret viņu bija liels respekts. ja es prasītu Guntai, mani ticami izlamātu, un pasūtītu dirst. Gunta ir vikings. bet kad Guntai piezvana mamma, un sauc pa zilbēm savā insulta nesaprotamajā mēlē, Gunta nostājās ierindā, un atveda man 3 gramus

Jau zināms, Guntai un mammai nesāpēja nelegālās narkotikas. Mamma klusi atbalstīja, jo dēls ir neticami augstākā pakāpē, pilna empātija. Tāpat Gunta.
Alkoholu necieta abas līdz kaulam, kaut es biju laipns. Bet riebjas, un viss.

/Marilyn Manson - Sacrifice Of The Mass/

Ar nabaga Ūdrīti bijām dažas reizes kopā, dauzoties. Viņš teica, ka beibēm sāp, ka mēs dauzamies. Es vēl biju pārāk jauns, un teicu "nope, nesāp". Viņš pastāvēja uz savu "nē nē, tiešām sāp". Es runāju tikai no savas pieredzes. Dzert es vēl tikai sāku. Nelegālās narkotikas bija pirmās, pirms alko, un nesāpēja ne Guntai, ne manai mammai. Alko ir cits narkotiku līmenis, tur sāp visiem.

ap 2000, es biju superstārs. nenormāli daudz naudas, vienkārša mašīna, ultra neparasti apģērbi, ecstasy, kokaīns. esmu jauno draugu ļoti ieredzēts. manas mājas ir klubs, kurās bija gan Ingus Baušķenieks uz īsu brīdi, draugi superstāri nenormāli labprāt paliek. Gunta reizēm aiziet pagulēt, mūsu guļamistabā, mēs still tusējam ar stereo uz max.
Bija arī Ūdrītis. Mēs tādai autoritātei sataisījām kokteili, iespiedām rokās, uztinām treknu joint, es sataisīju amfetamīna takas, atbrīvoju goda vietu uz grīdas segām. Ūdrītis bija apstulbis no attieksmes: "Kur es esmu? Paradīzē?"

kādā 3-4 reizē dzīvē uz marihuānas, es lēnām pieslīdu pie čoma mājas "paga, nekāp vēl ārā, es apstāšos". tur nebija saprotams, es stāvu vai braucu. mašīnā draugi sāka smieties, jo es labi kontrolēju ceļu, bet ar apstāšanos līdz nullei es neko nesapratu, jo pilnīgs trips.

esmu braucis arī uz LSD. vienmēr pilna kontrole, kaut sen jau esmu Alise Brīnumzemē.

par manu auto braukšanu stāstu MI, kārtējo reizi:

fragments 1:
labākais, ko jau zini, bet man patīk atkārtot. Rīga, gaiša diena, sauss asfalts, satiksme ap 80 km/h. es otrajā joslā. Gunta nopūšas "mums vajadzēja statoilā. bet whatever, jau par vēlu". es: "ko? par vēlu?" nolasīju sekundaļās visu apkārt, un ar rokas bremzi, uz 80km/h noliku mašīnu šķērsām satiksmei uz ceļa, iegriezos statoil. Gunta kliedz kā orgasmā, mani lamājot. es easy "kad vēl tu ko šādu dabūsi". apklusa, ka nu jā nereāli, par puiša ralliju sen nešaubos

fragments 2:
pat Rīgas snobs, kurš nekad neatzīs, ka baidās, laimīgs izkāpa no mašīnas "ja jūs nezināt, kas ir bailes, izbrauciet ar Armandu". nu tas ir vāks, ka Tarantino stila džeks bēg no manas mašīnas

mani draugi reiz satika ziemas parkingā. es nekāds superstārs, pazemīgs starp cilvēkiem, stāstu, ka man ļoti bail no mammas nāves, kādus 2 vai 3 gadus pirms viņas nāves: "es nezinu, kā spēšu savākt savu dzīvi bez viņas", pārbijies, sēžot uz G mašīnas karstā motora pārsega. mani mierināja G ar savu puisi "spēsi. būs ok". es still nezinu, ierauju vodku no kakliņa. ok, man ir darbs, 20 eur/h, bet es netikšu galā. G draugs izsaucās "20 eur/h?. kaut mēs tā spētu pelnīt"

MI jautā, kas mani tā aizķer Efeziešiem 17:1

ļoti daudz kas. es pat nezinu no galvas tā, lai atšķirtu tekstu. tas ir memory drive. ja es sajaukšu, es nezināšu kurā vietā. es ļauju sev tajā plūst, un apstiprinu ar gribu, katrai rindai piekrītot. ir šis tas nesaprotams, bet tas ir hipnotisks trips.

laikam izcilākais ir "lai jūs zinātu, kas ir Viņa aicinājuma cerība"

Mans mošanās pantiņš ir Efeziešiem 1:17. Zinu no galvas, neieskatos Rakstos. Katru rītu, kad nav paģiru