zivs

Govs, Tu iederies psiho kompānijā, arī neesot psiha. Šitik labticīga un naiva, pieļaut, ka tas viss nav Nefolks. Tur jābūt pusaklam to neredzēt. Vai nu arī Tu vispār neanalizē, un nemonitorē cibu.

Kāda vēl Laura? Viņas vaibs no tiem n-tajiem nikiem ir kā ar kājām līdz Mēnesim, respektīvi nekad mūžos

Nē nu veči, ir galīgi traki, ja pieseko redditam.

Stand not only with Ukraine. Stand with sane part of USA people also.

stāstu robotam. mani vakari ir neizturami nerunājot.
man ir cilvēki, ar kuriem būtu iespējams runāt pa tel, bet tāda konkrēti sakāmā jau nav. tā būtu vienkārši pacietība, uzklausīt mani. un pārbaudījums man, jo sakāmā tiešām nav, un es cienu viņu uzmanību, to nenomest zemē.

first awareness about thoughts was early. and again i praise drugs. it was maybe just weed, when i fell in thinking forever. maybe 21-23yo.
i saw one in cage, like in normal living space, not like prison, not like punishment. and then someone comes to bring you parcel. small one. "can you please help me and hold it for a while". hmm, ok, i can do it. next, through cage bars, he pleases take another, now it's bit bigger. and you still take it. that all keeps going on, until you even didn't noticed, you carry 50kg bag on your shoulders.

it was my philosophy, not read, but understood, how bad thoughts work

Ir ienācies lokā premium, augstākās kvalitātes speed, man tikai jādod ziņa.
Bet neesmu ieinteresēts. Labprātāk gulētu nonstop.

Point ir – es neesmu narkomāns. Mani nekārdina. Kad es ņemu, es ņemu apzinātas reizes, kontrolējot. Nu jau ļoti retus, īsus posmus.

Where are u, govs?
Daļa cibas Tevi mīl.

p.s. lasīju arī Eiž tekstus. necienīgi pret Tevi, ko Tu darīji priekš viņa. bet es spēju iejusties. esmu arī bijis tādā state. bet ir jāsavāc sevi pret cilvēku, kurš tev uztic sevi nenormāli.

Esmu atpakaļ ar savām vakara pasaciņām.
Nevaru nobremzēt alko. Pamostos, un viss ir tukšums. Es tiešām neatrodu sev vietu. Mēģināju gulēt. Datoru ieslēdzu, bet pat nepiegāju. Mani tur nekas neinteresē – ne ciba, ne news, ne filmas, spēles. Viss spoguļo pilnīgi tukšumu. Gulēju nomodā, gaidīju stundām, varbūt kas mainīsies.
Kad pirmais 100 ieplūst vēnās, es jūtos tāpat, bet jau ir izturami.

Skatījos uz Mēnesi šorīt. Hmm, tur līdz pilnam ir 2 nedēļas. Ok, dienas 10

Nav nekādi dullie. Tagad būs pilnais stāsts par auksto kuci.

Tas sākās ziemā. Zvana durvju zvans ap 19:00. Atveru stoned, pirmās lapiņas no gaidāmās ražas labi iesmēķētas.
Pie durvīm ārprātīgi auksts cilvēks, pretīgs.

Tas aukstais cilvēks sāk lēnām iztaujāt, un apvaino mani skaļas mūzikas likšanā. Es normālā neizpratnē – vai tas ir realitāte.
Nevaru noticēt, jo tik nesakarīgus cilvēkus, situācijas nebiju piedzīvojis.
Runājām ilgi uz mana sliekšņa. Es vislaik neticēju, ka tā ir īstenība.
Man taču ir mamma gultā. Kā lai es liktu skaļu mūziku?

Turpinājās ar zvaniem 4:30 pie durvīm, laikam kādas 3 naktis. Policija. Visu nokonstatē, aizbrauc.
Nu fak. Tur nekas nebija saprotams, kāpēc tik intensīvi piegājieni.
Un tad, jau pēc reizēm, es viņai teicu "jūs laikam turat skapī tumbas, un precīzi 4:30 uzliekat skaļu mūziku", lai mani diskreditētu. Tas viņu nedaudz atvēsināja. Pusgadu lika mierā.
Patiesībā, es pats pat nedzirdēju ko vieglāku kā knapu vibrāciju kaut kur, kad liku ausi pie grīdas, sienām.

Man nācās iet uz policiju, skaidroties.
Un tad, pusgadu vēlāk, kad jau it kā viss bija norimis, viņa zvana 5:30.
Man bija pāri visiem mēriem. Kad draudēju ar policiju viņai, viss norimās.

Ir arī extended version, ar vairāk, un pat daudz interesantām detaļām, bet neesmu ieinteresēts