12.. Jul, 2022 | 11:46

Kāpēc gulēt lodžijā, man ir no no. Vēl jaunībā, pirmo reizi šeit dzīvojot, vēl pirms G, tur iespundējām tēvu, kurš kliedza no 8. stāva, ar dēmoniem runājot delīrijā, nakšņot pavēsā vasarā. Mums bija reāli neomulīgi.

Es durvju actiņā redzēju viņa face, un atrāvos prom no durvīm. Nevarēja saskatīt tur vairāk, kā nojūgušos, pat ne dzīvnieku. Ielaidām paēst, pārlaist nakti. Bija griezis rokas.

Atsaucām mediķus. Mūs mediķi nosauca par necilvēkiem, ka tādā stāvoklī izlikām viņu uz lodžijas gulēt. Bet nebija saprotams, cik tālu viņam ir ciet. Bija bīstami, un vislaik būtu jābūt nomodā, jāvēro, jo tas nebija tētis, bet kaut kas nenosakāms.
Ha ha, tupie mediķi lielījās, ka zinot kā ir ^pareizi^ jāgriež rokas, un šis bija tikai help sauciens. Bļ., pateica priekšā, neizstāstot. Lohi.

Es tiešām sapratu, ka vēl pēc mēnešiem diviem bija suicide. Es neizvilktu tādā ellē pat tuvu, cik viņš.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}