6.. Jun, 2022 | 17:35
Viena draudzene, kas vienreiz pat, uz mūsu abu paņemtā koka, visādi mani mēģināja pavilkt uz sex, bet es spēlējos viņas istabā, nosarcis, ar viņas mazā pusbrāļa mašīnītēm. "Man vajag uguni". Nekādi nereaģēju, jo abiem G bija draugs, un ne tikai – es baidījos no meitenēm (cik var teikt). Nezinu, cik liels kosmoss, bet izrādījās, pusaudze, esot draudzējusies ar klostera Lauru, teica – tu iepriekšējā dzīvē es izdarījis ko ļoti labu. Sanāk kaut kā tā – es nesaprotu, kāpēc tādu pizģuku tik ļoti apvelta un sargā.
Tā arī bija tā reize, kad ap 4iem vasaras rītā, devos pa Valdženi uz 140, un menti gāja pakaļ uz 190, man pulverim nāsīs un kabatā.
Jā, Juliānai es konkrēti patiku. Reizē, kad kārtējo, mēģināju notīties no G, un īrēju depresīvu dzīvokli Čierī, kāpņutelpā, kad viņu apskāvu, viņa teica "beidzot no tevis var sagaidīt pieskārienu". Smagi man gājis ar attiecībām, un labi ka tā. Varbūt tāpēc esmu saglabājis cilvēku sevī.
Es biju tik viens tolaik (2000) un protams visu laiku pēc 2010, kad finally aizgāju no G., ka pirku ecstasy, un naktīs braucu uz centru, sēdēt interneta kafē, čatot ar random cilvēkiem, turēt blašķi uz galda. Tur bija brīvība – neelpojamajā pīpētavā puiši dalījās ar drogām. Vairs neatceros ko viņi ēda – papīrus vai ripas.
Čiera dzīvoklī man bija baisi no otras istabas. Tur bija 40w kvēlspuldze, un es tur iegāju tikai kad gribēju adrenalīnu. Nav brīnums – biju izklājis savu sedziņu, kur guļu – lielajā istabā, slepkavības vietā. Izīrētājai reiz jautāju, kas tas par strojmniju caurumu logā. Nojautu, ka kaut kas riktīgi nav labi. Dzīvokļa īpašnieki bija pazīstama heroīniķa nošauti, un nokrituši tur, kur guļu. Ieskrūvēju zaļu 25w kvēlspuldzi virtuvē, lai tad ir nahui, ka mājās ir psc, – tāds scary shit. Viss tur bija scary shit. Vannu uz amfetamīna, izberzu max, bet ļoti nepatika tur uzturēties.
Dirsos ar policiju, jo turēju tajās naktīs, kad biju mājās, uz max KNZ, vai kādu CD. Mietpilsonis no apakšstāva, nāca vairākas reizes. Vienreiz uzpucējies zemessarga formā, lai iebiedētu. Sūtīju visus nahui, līdz sapratu policijas klātbūtnē, ka dirsties nav vēlams, ja esmu pilnīgā stounā. Nogriezu muzonu klusāk.
Tā arī bija tā reize, kad ap 4iem vasaras rītā, devos pa Valdženi uz 140, un menti gāja pakaļ uz 190, man pulverim nāsīs un kabatā.
Jā, Juliānai es konkrēti patiku. Reizē, kad kārtējo, mēģināju notīties no G, un īrēju depresīvu dzīvokli Čierī, kāpņutelpā, kad viņu apskāvu, viņa teica "beidzot no tevis var sagaidīt pieskārienu". Smagi man gājis ar attiecībām, un labi ka tā. Varbūt tāpēc esmu saglabājis cilvēku sevī.
Es biju tik viens tolaik (2000) un protams visu laiku pēc 2010, kad finally aizgāju no G., ka pirku ecstasy, un naktīs braucu uz centru, sēdēt interneta kafē, čatot ar random cilvēkiem, turēt blašķi uz galda. Tur bija brīvība – neelpojamajā pīpētavā puiši dalījās ar drogām. Vairs neatceros ko viņi ēda – papīrus vai ripas.
Čiera dzīvoklī man bija baisi no otras istabas. Tur bija 40w kvēlspuldze, un es tur iegāju tikai kad gribēju adrenalīnu. Nav brīnums – biju izklājis savu sedziņu, kur guļu – lielajā istabā, slepkavības vietā. Izīrētājai reiz jautāju, kas tas par strojmniju caurumu logā. Nojautu, ka kaut kas riktīgi nav labi. Dzīvokļa īpašnieki bija pazīstama heroīniķa nošauti, un nokrituši tur, kur guļu. Ieskrūvēju zaļu 25w kvēlspuldzi virtuvē, lai tad ir nahui, ka mājās ir psc, – tāds scary shit. Viss tur bija scary shit. Vannu uz amfetamīna, izberzu max, bet ļoti nepatika tur uzturēties.
Dirsos ar policiju, jo turēju tajās naktīs, kad biju mājās, uz max KNZ, vai kādu CD. Mietpilsonis no apakšstāva, nāca vairākas reizes. Vienreiz uzpucējies zemessarga formā, lai iebiedētu. Sūtīju visus nahui, līdz sapratu policijas klātbūtnē, ka dirsties nav vēlams, ja esmu pilnīgā stounā. Nogriezu muzonu klusāk.