24.. Maijs, 2022 | 13:21
fuck them all. man vajag batterie mūziku.
Skunk Anansie un System of a Down. thanks mazeltov.
es mostos pēc nakts klusuma.
šībrīža veltījumam mazeltov. Norvēģijā mēģināju downhill, tobrīd nezinot ka tam ir nosaukums, pa crazy meža taku. stūri sita no rokām ārā, maucot pa saknēm, un adrenalīnā skenējot kā neiepist kādā kokā. vajag nenormālu reakciju un spēku. tā bija pirmā un pēdējā downhill reize. laimīgs biju sveiks un vesels takas beigās. tas nav mans.
taču pa šosejas gājēju celiņu, es nezinu cik sasniedzu braucot pilsētas virzienā. rokas visā spēkā tura vibrējošu stūri, augšstilbi max saspieduši sēdekļa priekšpusi. ričuks teju izjuks. meibi kādi 100 km/h, nevaru noteikt. 45km/h ar mountainbike pats varēju izspiest uz līdzenas vietas, uz īsu brīdi, mērot LV ar drauga velo, kam spidometrs. kalni tur, visiem zināms, iespaidīgi. dažos neuzmīties, vnk zaudē līdzsvaru uz lēnākajiem zobratiem – ritenis jāstumj pie rokas augšā.
reiz šādi dodamies uz pilsētu, kad nevari pat apslaucīt vēja asaras, jo atlaist vienu roku no stūres, nozīmē psc (gan jau kādā taisnā posmā ātri notrausu), iztecēja āpsis celiņa vidū, kur šoseja griež līkumu. bremzēt nav jēgas, un bīstami. ieskrēja atpakaļ mežā. paveicās abiem. viņš būtu beigts, un es lidotu pāri metāla barjerai n-metrus, uz braucamās daļas, ja ne pāri pretējās joslas barjerai. pa gludu celiņu, jā – tā es pastāvīgi devos lejā uz pilsētu, no savas telts mežā. telts tur stāvēja 2 nedēļas ar visu, kas nav dokumenti un līdzi nepieciešamais stafs.
Lietuvas braucienā gan bija šosejas baiks. ar mountainbike nebūtu tik īzī 220 km vienā dienā, un nākamajā, kad kājstarpes vairs nav, maukt uz Ieriķiem. toreiz gan, pie Sēnītes es domāju – nah metīšu baiku krūmos. bet man draugs extrēmists, jāturās.
Skunk Anansie un System of a Down. thanks mazeltov.
es mostos pēc nakts klusuma.
šībrīža veltījumam mazeltov. Norvēģijā mēģināju downhill, tobrīd nezinot ka tam ir nosaukums, pa crazy meža taku. stūri sita no rokām ārā, maucot pa saknēm, un adrenalīnā skenējot kā neiepist kādā kokā. vajag nenormālu reakciju un spēku. tā bija pirmā un pēdējā downhill reize. laimīgs biju sveiks un vesels takas beigās. tas nav mans.
taču pa šosejas gājēju celiņu, es nezinu cik sasniedzu braucot pilsētas virzienā. rokas visā spēkā tura vibrējošu stūri, augšstilbi max saspieduši sēdekļa priekšpusi. ričuks teju izjuks. meibi kādi 100 km/h, nevaru noteikt. 45km/h ar mountainbike pats varēju izspiest uz līdzenas vietas, uz īsu brīdi, mērot LV ar drauga velo, kam spidometrs. kalni tur, visiem zināms, iespaidīgi. dažos neuzmīties, vnk zaudē līdzsvaru uz lēnākajiem zobratiem – ritenis jāstumj pie rokas augšā.
reiz šādi dodamies uz pilsētu, kad nevari pat apslaucīt vēja asaras, jo atlaist vienu roku no stūres, nozīmē psc (gan jau kādā taisnā posmā ātri notrausu), iztecēja āpsis celiņa vidū, kur šoseja griež līkumu. bremzēt nav jēgas, un bīstami. ieskrēja atpakaļ mežā. paveicās abiem. viņš būtu beigts, un es lidotu pāri metāla barjerai n-metrus, uz braucamās daļas, ja ne pāri pretējās joslas barjerai. pa gludu celiņu, jā – tā es pastāvīgi devos lejā uz pilsētu, no savas telts mežā. telts tur stāvēja 2 nedēļas ar visu, kas nav dokumenti un līdzi nepieciešamais stafs.
Lietuvas braucienā gan bija šosejas baiks. ar mountainbike nebūtu tik īzī 220 km vienā dienā, un nākamajā, kad kājstarpes vairs nav, maukt uz Ieriķiem. toreiz gan, pie Sēnītes es domāju – nah metīšu baiku krūmos. bet man draugs extrēmists, jāturās.