jāstāsta atsevišķi. very special

13.. Maijs, 2022 | 05:32

cits pastāsts gan bija pirmssimtsgadiem piebalgā, kad pamatīgi uz skābes, man prāts vizuāli iedeva piekļuvi palielai kastei ar krītiņiem. normāliem, miltainiem krītiņiem, dažādos garumos, sakārtotus koka ailītēs.

man iedeva pieeju. pieļauju, ka īstu pieeju. katrā cilvēkā ir viss 1-99% jebkam, kas/kāds vari būt. skatījos, bet nekam nepieskāros. man tiešām bija respekts, jo sapratu, ka es taču nerubīju kādas izvēles man derēs. varēja pabīdīt krītiņus arī par nieku, izlabot sevī ko. tur bija kategorijas, samērā nojaušamās, - krītiņu daudz desmitiem, bet var negribot sevi uz slepkavu pārbīdīt, vai uz pilnīgu ģēniju. sapratu, ka vnk neaiztiec, jo otrreiz tādas kastītes, ticami, nebūs, lai ko labotu.

šis gan ir stāsts par Optisko Kabeli.

tas bija laikā, kad Kosmoss bija kā kabeļtv. man rādīja ik dienu, ne skābe, vnk nevajadzēja ignorēt, ja redzu zīmes ikdienišķās situācijās. tās bija zīmes, ne iedomas. arī klostera Laura to redzēja, ka redzu, bet viņai tas ikdiena. skābe palīdz pieslēgt izpratni, bet man tā bijusi meibi 7-10x dzīvē. varbūt tāpēc kļuvu mazāk stulbs.
skābes draugs teica. afigeģ! tad tu esi ļoti tuvu. tā nevienam nerāda.
nu jau gadiem esmu stulbs.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}