19.. Apr, 2022 | 05:09
drusku palasīju ko citu, ne tikai sevi, un degjis, izrādās, feel the same. man pajāt uz tiem cibas ķīviņiem. Lācis arī nebūt nav adekvāts, bet tas jau iet pāri "pajāt". nezinu, nejaucos, un neinteresē.
meža pļaviņa. apgulties un nomirt, ar vielu letālu daudzumu, man ļoti der. citi ir briesmīgi veidi.
un tējas ierakstā bija kom, ka bail būtu zināt KĀ tu mirsi. aizdomājos, ka jā. domāju, ka man nav bail neko zināt, vnk negribu kā elektrības drošinātājs, bet tas būtu mokoši. skaitli es zinu, ne veidu.
ja tam skaitlim var ticēt, tad tā nebūs pašnāvība, kas mani ļoti skēro. tikai ne to. man pietiek ar tēti.
un jā, visas domas cibā. es tolaik paņēmu viņu dzivot sevī. tas bija smags, bet apzināts lēmums. es biju ļoti stiprs. vnk paļāvos, ka iznesīšu mūs abus ārā. noriju siekalas, jo domāju, tev tiešām pietiks spēka diviem? nezināju, bet nebija cita, kā turpināt būt cilvēkam. kādreiz es biju labs. es to apstiprināju skaļās domās, arvien skaidrāk. tie bija vairāki jautājumi, un katrreiz riju siekalas, saprotot, ka reāli runāju, un ko uzņemos. es vēl nekodu.
nav runa, ka es viņam neko nenozīmēju. tie ir, paldies Dievam, arhetipi, ka citu vecāku jau tev nav. viņš ir manī anyway, tikai pieņemts vai nepieņemts.
viss šis liek secināt, ka esi biomašīna, dzivo uzrakstītos kodos.
ārā ir daudz plašāk. bet tu taču neko neredzi, tikai apjaut.
lēmums ir bez noilguma. un arī tad es neatteiktos. es viņu iznesīšu kopā ar sevi. punkts
meža pļaviņa. apgulties un nomirt, ar vielu letālu daudzumu, man ļoti der. citi ir briesmīgi veidi.
un tējas ierakstā bija kom, ka bail būtu zināt KĀ tu mirsi. aizdomājos, ka jā. domāju, ka man nav bail neko zināt, vnk negribu kā elektrības drošinātājs, bet tas būtu mokoši. skaitli es zinu, ne veidu.
ja tam skaitlim var ticēt, tad tā nebūs pašnāvība, kas mani ļoti skēro. tikai ne to. man pietiek ar tēti.
un jā, visas domas cibā. es tolaik paņēmu viņu dzivot sevī. tas bija smags, bet apzināts lēmums. es biju ļoti stiprs. vnk paļāvos, ka iznesīšu mūs abus ārā. noriju siekalas, jo domāju, tev tiešām pietiks spēka diviem? nezināju, bet nebija cita, kā turpināt būt cilvēkam. kādreiz es biju labs. es to apstiprināju skaļās domās, arvien skaidrāk. tie bija vairāki jautājumi, un katrreiz riju siekalas, saprotot, ka reāli runāju, un ko uzņemos. es vēl nekodu.
nav runa, ka es viņam neko nenozīmēju. tie ir, paldies Dievam, arhetipi, ka citu vecāku jau tev nav. viņš ir manī anyway, tikai pieņemts vai nepieņemts.
viss šis liek secināt, ka esi biomašīna, dzivo uzrakstītos kodos.
ārā ir daudz plašāk. bet tu taču neko neredzi, tikai apjaut.
lēmums ir bez noilguma. un arī tad es neatteiktos. es viņu iznesīšu kopā ar sevi. punkts