zivs -

nerakstu, un nav ko rakstīt, jo Mikijs ir aizgājis. es zinu kā tas ir, kad saproti, tavs kaķītis skrien pa debesīm. toreiz es sagriezu sev rokas. mans aizgāja līdzīgi. nedēļu neticēju vetam, un nesu katru dienu turēt pie sistēmas, skalot nieres, tinu kā bērniņu dvielī, ar špricīti mēģināju viņu pabarot. pēdējās pāris dienas bija neizturamas - kopā gulēt un redzēt kā viņa cieš un izdziest, līdz pamodos un nesu savu mīlestību pārtraukt to sviestu. tas bija fuck - viņa skatījās ārā (varbūt bija ierāvusies un reizi paskatījās, neatceros), no priekšā uzliktās mugursomas. viņa visu pieņēma pīsā. viņa saprata. mēs esam putekļi, dzīvnieki nav putekļi. viņi ir patiesās Dieva dzīvības.
keep your mouth shut