zivs - mazās sātana dzīres

Tas bija skaistā vietā, kādā neogotiskā celtnē, līdzīgā LMA. Pirmajā stāvā bija iekārtota glīta kafejnīca brančiem, kur cienāja ar tēju. Turpat notika arī pieteikšanās konkursam. Konkursantiem piešķīra arī skārienjūtīgus displejus. Jau vakarā, ēkas lielajā zālē bija sapulcējušies daudz cilvēku, daļa sēdēja satupuši gar sienām, skanēja mūzika. Tas bija kā konkurss, kā karnevāls - varena ballīte. Vienā brīdī es sajutos sazāļots un nokļuvis slazdā. Zālē sāka tumst, noskaņa kļuva biedējoša, lielās zāles durvis vērties ciet, un attapos starp avarējušas lidmašīnas lauskām, šasiju, līķiem un cilvēkiem, kas pārvērtušies cūkās. Jutu maināmies apziņu. Nojautu, ka arī pārvēršos par cūku, un palikšu šeit vienmēr. Ar pēdējām apziņas druskām izkļuvu no zāles. Tūlīt administrācija metās mani pierunāt atgriezties, tad jau vajāt, spējot iziet caur jau aizvērtajām durvīm. Ārprātīgās bailēs metos bēgt.
Jau pa dienu atgriezos pie it kā neko ļaunu nevēstošās ēkas, un redzēju jaunus dalībniekus gatavojamies vakara ballītei. Mēģināju viņiem skaidrot šeit notiekošo, likt noticēt, neko no administrācijas neņemt, nedzert viņu tēju. Administrācija mani pamanījusi, viltīgi smīnēja, noniecinot "vientieša izdomājumus", ar skatienu mani nopētot, ka arī es tūlīt būšu pie viņiem atpakaļ. Pa dienu no viņiem nenobijies, sāku dauzīt displejus, kas bija kā neatkāpšanās ķīla dalībniekiem, un skaļi stāstīju par vakarā sagaidāmo. Zināju, ka pienāks vakars, un viss viens - tas notiks atkal.
Neticami, bet stāsts beidzās labi. Negaidot vakaru, ar pāris uzrunātajiem devos projām. Kaut vai.