22.. Maijs, 2026 | 09:12

O, jā dzirdziņ, esmu sūkājis pimpi, gan pusminūti draugam, un sev. Bet tu esi dzīvojis tādu dzīvi kā es? Ticu, tuvu esi, vai ne mazāk.
Uz 160 km/h pa pilnīgu melno ledu, ka sekundaļas kļūda, ir momentā letāli, un jutos, ka viss būs tomēr labi.

Mani stāsti ir absolūti neiespējami. Šie ir tikai sīkumi, atsevišķas detaļas. Tāpēc atmiņas tā spiež. Mana dzīve ir bijis absolūts kino. Tagad nožēlojami.

Lai kā gribu izskatīties mežonīgs, tie visi ir reāli fakti.

Mēs reiz ar tikpat psihu draugu, tuvojāmies uz 100 km/h Pleskavas šosejai pa lauku ceļu. Vienā mindstate – mēs nesarunājāmies, tikai saskatījāmies "davai?". Jā. Mēs bijām izlēmuši. Mašīnā trešais cilvēks. Sapratām, ka obligāti jājautā viņa piekrišina, jo tā ir rulete – paliksim dzīvi vai nē. Viņš tikko pamodies. Nepārbraucām šosejai, jo puisis tikko atmodies, vēl vispār neko nerubī. Mēs būtu pielikuši ātrumu, un pārlidotu Pleskavas šosejai uz 120, bet puisim nebija nekādas idejas, ko jautājam. Mums tiešām ir tik daudz nervu. Oliņas ir.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}