zivs -

Veca veča pukšķītis, vakardienas iespaidā.
Patīk apzināties, ka arī ārpus skolas mežonība gāja vaļā. Man paveicās ar draugiem. Sirdsdraugs, ar ko kopā varēja darīt jebko, un vēl pāris, arī gatavi eksperimentiem.
Hijackot liftu, pa dienu vizinot starp stāviem, ar atvērtām durvīm uz šahtu, plānot telefoniju – mest pāri māju jumtiem pārsimt metru vadu, jo dzīvojām paralēli, blakus ielās (vadus, daļu nopirkām, bet jau detalizēti kā realizēt, domājām pēctam. sapratām, ka mēs daudz kur netiekam, lai to īstenotu), staigāt pa slīpiem 6-stāvu jumtiem.
Vijai Upmalei ir brīnišķīgas bērnu grāmatas. Es, 100% urbāns, iegrimu viņas stāstos, izdzīvojot neaizsniedzamu sapni – vasaras laukos, sēžot pilsētas dzīvoklī. Ja viņa pierakstītu mūsu tā laika piedzīvojumus, tāda pilsētas vija upmale stabili sanāktu. Reāli jauki, ka nebija vēl digitalā trokšņa. To "grāmatu" varēju piedzīvot ar visām maņām, visā laika griezumā. Žēl, ka bērna paaudze ir atvēsinātos digitālajos konteineros.