29.. Jul, 2025 | 04:56
Kaula, pārdaugavā, pie savām mājām. Es pieskrietu laimīgs klāt, Bet tā nebija viņa.
Es rakstīju jau saslimis, viņai telefonā, visu atzīšanos, ka es biju iepisis stabā, kā iemīlējies viņā.
Bērni, un visa dzīve kopā ar viņu. Bet nu labi ka nekas nenotika, jo slimība visu padarītu ugly eventuāli.
Tas tā ir – laimīgs kas distancē. Neviens, izņemot iokasti arī nav distancējies dēļ slimības, bet nu, es pats saprotu, cik tālu esmu prece priekš meitenes.
Joprojām prece. Prece beidzas ar izmisumu. Darbs ir vienīgais kas var saļodzīt stoicismu, tā fakin neesamība.
Ne visi saprot. Kad debīlajos Alus Svētkos vērmanītī satikos ar skolas laika draugiem, viņi ar skatieniem pārjautāja, un tad ar vārdiem "tu dzirdēji?!", jo es izstāstīju nelielu daļu par attiecībām, un ka pēc pasākuma es zūdu pie beibes. Ir cilvēki, kas netic, ka ja tev atkrīt daļa, tu joprojām spēj būt cilvēks. Marekam un Helmutam, ap 14-20 vecuma ikdienas draugiem, viss kosmoss rotēja galvā, vismaz vienam no viņiem stabili zinu, ka krāpjot sievu. Viņi laikam domāja, ka man ir jāguļ bantēs mājās, ar uzrautu kāju augšā, stalažās, ja mans nosaukums ir invalīds. Iokastem tie ir citi iemesli, viņš ir gudrāks par Mareku un Helmutu, bet ugly bloody snobs, kaut pats puskurls un pusakls, kas man nekad nav traucējis. Bet ok, es pastāstu, ne uzdiršu, sen esmu piedevis.
Kautkur rediģēsanā pāri palicis teikums:
Ar pamanāmiem ierobežojumiem, bet ja meitenēm tas tā ne dikti traucē, es sevi nerakšu zemē.
Nē nu tā ir. Es pieņemu Iokasti, kuram es mūžā vairs neuzticētu vnk flešku aiznest izdrukāt.
Un es pieņemu Guntu, kura gan man ir devusi visu savu attieksmi (arī gadiem uzturēšanu, ko var random summēt uz 50K) un izvarojusi prātu par attiecībām. Ar viņas mecenāta atbalstu es varēju studēt LMA.
Jocīgi, ka iokaste un gunta ir viena gada, un abi būdami sātani, mani pierunāja studēt LMA (iokaste pat pabeidza ar maģistru. ņehujova, nav skaudība, bet apsveikums) bet pietiks saukt vārdus.
Es rakstīju jau saslimis, viņai telefonā, visu atzīšanos, ka es biju iepisis stabā, kā iemīlējies viņā.
Bērni, un visa dzīve kopā ar viņu. Bet nu labi ka nekas nenotika, jo slimība visu padarītu ugly eventuāli.
Tas tā ir – laimīgs kas distancē. Neviens, izņemot iokasti arī nav distancējies dēļ slimības, bet nu, es pats saprotu, cik tālu esmu prece priekš meitenes.
Joprojām prece. Prece beidzas ar izmisumu. Darbs ir vienīgais kas var saļodzīt stoicismu, tā fakin neesamība.
Ne visi saprot. Kad debīlajos Alus Svētkos vērmanītī satikos ar skolas laika draugiem, viņi ar skatieniem pārjautāja, un tad ar vārdiem "tu dzirdēji?!", jo es izstāstīju nelielu daļu par attiecībām, un ka pēc pasākuma es zūdu pie beibes. Ir cilvēki, kas netic, ka ja tev atkrīt daļa, tu joprojām spēj būt cilvēks. Marekam un Helmutam, ap 14-20 vecuma ikdienas draugiem, viss kosmoss rotēja galvā, vismaz vienam no viņiem stabili zinu, ka krāpjot sievu. Viņi laikam domāja, ka man ir jāguļ bantēs mājās, ar uzrautu kāju augšā, stalažās, ja mans nosaukums ir invalīds. Iokastem tie ir citi iemesli, viņš ir gudrāks par Mareku un Helmutu, bet ugly bloody snobs, kaut pats puskurls un pusakls, kas man nekad nav traucējis. Bet ok, es pastāstu, ne uzdiršu, sen esmu piedevis.
Kautkur rediģēsanā pāri palicis teikums:
Ar pamanāmiem ierobežojumiem, bet ja meitenēm tas tā ne dikti traucē, es sevi nerakšu zemē.
Nē nu tā ir. Es pieņemu Iokasti, kuram es mūžā vairs neuzticētu vnk flešku aiznest izdrukāt.
Un es pieņemu Guntu, kura gan man ir devusi visu savu attieksmi (arī gadiem uzturēšanu, ko var random summēt uz 50K) un izvarojusi prātu par attiecībām. Ar viņas mecenāta atbalstu es varēju studēt LMA.
Jocīgi, ka iokaste un gunta ir viena gada, un abi būdami sātani, mani pierunāja studēt LMA (iokaste pat pabeidza ar maģistru. ņehujova, nav skaudība, bet apsveikums) bet pietiks saukt vārdus.