27.. Jul, 2025 | 11:48
Marta, Dita, Dite
Dite laikam ir izdomāts vārds, vairāk izdomāts, nekā citi. Jūs kādu pazīstat? Diti?
Marta, neapšaubāmi, skaisti. Tikai, vienu posmu martas meta pakaļ visām jaundzimušajām meitenītēm, līdz "Santa"s redakcijai piegriezās uzturēt trendu.
Vēl interesantāk, ka Marta un Dita ir divi cilvēki no LV kino džungļiem, visticamāk bija pazīstamas. Ditu Rietumu zina visi, Martu, kas gādāja mums'n'jums "Arsenālu", vismaz kinocilvēki, – Cibā stabili zina Jim, ticami arī Penija, un Martas vārdiem "mani asociālie draugi", kuros netieši arī es ieskaitījos kādu senāku laiku.
Ditu es atceros Imantā, savos 20, kaut kur pie Psih Ped faka. Es viņu pavadīju kādu gabaliņu. Neatceros, kā kur iepazināmies, bet tas nebija speciāli. Laikā, kad es ieliku sludinājumu drukātā avīzē, satikt beibi, kā apliecinājumu šeit, ka man traki gāja ar beibēm, ja sāc vērsties pie padomju tindera – analogajiem iepazīšanās sludinājumiem. Sludinājuma meitene vizuāli neinteresēja uzreiz, un 20 gados man bija raw cut izpratne un zero empātijas – pirmajos vārdos es taisnojos, ka aizmirsu par norunātu tikšanos ar klientu, apgriezos, aizgāju. Ticu, ka meitene, kā mēs daudzi, šobrīd jau ir tā sista pa dzīvi, ka esmu mazākais no pinpja paraugiem viņas pieredzē, kādas taburetes spēj būt džeki.
Par Ditu atceros, ka viņa izskatījās ļoti skumja, nepieņemta. Vizuāli pieņemama, nevērtēju, nepētīju izskatu (bij man aukstas morāles), bet viņas vaibs šķita sasildīšanas vērts, mēģināt rādīt viņai ceļu, jo vismaz man bija tālu no ieraušanās sevī, un es spētu parādīt viņai ceļu ārā, bez zināšanām, bez psiholoģijas. Es domāju par Ditu, kā skumju vienību bez dokumentiem – tas ir salīdzinājums ar transportlīdzekli – mopēds vai mašīna labs, bet nav reģistrācijas dokumentu – neko nevari iesākt, kaut aparāts ir kruts. Mums meibi varēja sanākt, jo vēl es biju nevainīgs, bet pārāk brīvs – es nezināju virzienu. Ditu liku mierā jau ļoti drīz.
Dite laikam ir izdomāts vārds, vairāk izdomāts, nekā citi. Jūs kādu pazīstat? Diti?
Marta, neapšaubāmi, skaisti. Tikai, vienu posmu martas meta pakaļ visām jaundzimušajām meitenītēm, līdz "Santa"s redakcijai piegriezās uzturēt trendu.
Vēl interesantāk, ka Marta un Dita ir divi cilvēki no LV kino džungļiem, visticamāk bija pazīstamas. Ditu Rietumu zina visi, Martu, kas gādāja mums'n'jums "Arsenālu", vismaz kinocilvēki, – Cibā stabili zina Jim, ticami arī Penija, un Martas vārdiem "mani asociālie draugi", kuros netieši arī es ieskaitījos kādu senāku laiku.
Ditu es atceros Imantā, savos 20, kaut kur pie Psih Ped faka. Es viņu pavadīju kādu gabaliņu. Neatceros, kā kur iepazināmies, bet tas nebija speciāli. Laikā, kad es ieliku sludinājumu drukātā avīzē, satikt beibi, kā apliecinājumu šeit, ka man traki gāja ar beibēm, ja sāc vērsties pie padomju tindera – analogajiem iepazīšanās sludinājumiem. Sludinājuma meitene vizuāli neinteresēja uzreiz, un 20 gados man bija raw cut izpratne un zero empātijas – pirmajos vārdos es taisnojos, ka aizmirsu par norunātu tikšanos ar klientu, apgriezos, aizgāju. Ticu, ka meitene, kā mēs daudzi, šobrīd jau ir tā sista pa dzīvi, ka esmu mazākais no pinpja paraugiem viņas pieredzē, kādas taburetes spēj būt džeki.
Par Ditu atceros, ka viņa izskatījās ļoti skumja, nepieņemta. Vizuāli pieņemama, nevērtēju, nepētīju izskatu (bij man aukstas morāles), bet viņas vaibs šķita sasildīšanas vērts, mēģināt rādīt viņai ceļu, jo vismaz man bija tālu no ieraušanās sevī, un es spētu parādīt viņai ceļu ārā, bez zināšanām, bez psiholoģijas. Es domāju par Ditu, kā skumju vienību bez dokumentiem – tas ir salīdzinājums ar transportlīdzekli – mopēds vai mašīna labs, bet nav reģistrācijas dokumentu – neko nevari iesākt, kaut aparāts ir kruts. Mums meibi varēja sanākt, jo vēl es biju nevainīgs, bet pārāk brīvs – es nezināju virzienu. Ditu liku mierā jau ļoti drīz.