29.. Jan, 2025 | 15:02
Bērnudārzs anyway ir jautri. 2 ministāsti.
1. Pēc kāda svinēta pasākuma bērnudārzā esmu iznācis ārā, kur mamma jau gaida, un pizģec pārsistu seju (es gandrīz nekad nekaujos, un gandrīz neesmu sists) laimīgi paziņoju "Svētki beigušies!", asiņainu, drusku apslaucītu ģīmi. Tātad pārsists priekos.
2. Bija tiešām slikti. Rēta ap 51 jau pārgājusi. Ap 30+ varēja vēl redzēt. Superjautri. Velkam ar ragaviņām lejā no sīka uzkalniņa, uzreiz viens pēc otra. Es, uz vēdera, ar visu ģīmi pāri malām, un, kā nu gadījās, kā nē – tieši augšlūpa bija vienīgā blīve starp manām un iepriekšējām ragaviņām. Pizģec, visi tuvākie kvartāli laikam dzirdēja. Man laikam sāpēja tādā ah*jā, ka, cik atceros, es neapstājos kliegt un raudāt līdz mamma atnāca, kas bija drīz, jo bija jau pievakare. Rēta reāli, visu jaunību un pēcjaunību.
1. Pēc kāda svinēta pasākuma bērnudārzā esmu iznācis ārā, kur mamma jau gaida, un pizģec pārsistu seju (es gandrīz nekad nekaujos, un gandrīz neesmu sists) laimīgi paziņoju "Svētki beigušies!", asiņainu, drusku apslaucītu ģīmi. Tātad pārsists priekos.
2. Bija tiešām slikti. Rēta ap 51 jau pārgājusi. Ap 30+ varēja vēl redzēt. Superjautri. Velkam ar ragaviņām lejā no sīka uzkalniņa, uzreiz viens pēc otra. Es, uz vēdera, ar visu ģīmi pāri malām, un, kā nu gadījās, kā nē – tieši augšlūpa bija vienīgā blīve starp manām un iepriekšējām ragaviņām. Pizģec, visi tuvākie kvartāli laikam dzirdēja. Man laikam sāpēja tādā ah*jā, ka, cik atceros, es neapstājos kliegt un raudāt līdz mamma atnāca, kas bija drīz, jo bija jau pievakare. Rēta reāli, visu jaunību un pēcjaunību.