zivs -

Pritons.
Es ievācos Valdemārielā, netālu no LMA. Es redzēju uz durvīm rakstītu Mitsubishi. Domāju, vai tas tiešām šeit rakstīts. Bija. Tā tolaik sauca ecstasy pills.
Pārkrāsoju, izdarīju visu, ka Grieķijas meitene vēl esot Latvijā, teica "viss, kam tu pieskaries, uzplaukst". Viņa bija sajūsmā, ko spēju izdarīt. Redzējusi arī, un dzīvojusi mūsu dzīvoklī, ar Guntu, ko pārvērtu idillē. Ir fočenes, jo Ieva strādāja kādā laikrakstā, un nopublicēja mūsu dzīvokli.

Ebreju draugs, kuru reiz sabaroju ar narkotikām, toreiz bez narkotikām apstulba "kā tu spēji iedomāties tik cool apgaismojumu?. Tas ir reāli neticami".

Mēs, pritonā, atlaidām tā, ka es atnāku mājās, un man pretī blenž purni "kas tu esi?" nekad nevienu neesmu redzējis. Easy pasaku, kas esat jūs? Jūs drīkstat šeit palikt. Esmu mājas saimnieks. Drīz visi aiztinās.

Un kāvos ar kaimiņu no cita stāva. Viņam lūk sieva esot grūta, un mūsu muzons viņu traucē. Kad stāvēju pie durvīm ar āmuru rokās, jo viņš ir fiziski lielāks, pēc aicinājuma draugam atvērt durvis. Tūlīt pisīšu pa kunģi, izrādījās nobijies kaimiņš, aizmugurē diviem frontmeniem, kuri pateica ka ballīte ir beigusies. Izgāja pa abām istabām, novērtēja situāciju. Mājas pārvaldnieki. Paldies Dievam, ametamīns bija aizvākts no skatuves. Bet mans kreatīvais darbs bija uz sienas – milzīgs, skaisti uzzīmēts falls, detaļās ar parakstu, ko neatceros, bet apmēram "falla dienas"

Ieva Bite bija pastāvīga pritonā. Nebūt tā nešņauca, bet reizēm.
Kā tie pārvaldnieki redzēja mūsu pelēkās sejas, un skaistu milzīgu fallu uz sienas "te viss ir skaidrs. jums ir nedēļa, pamest māju"

Un guess, kur es gāju? Pie Guntas, kurai devu pajumti uz mēnesi, kad mūsu kaķis mūs saplēsa līdz asinīm, un padarīja neiespējamu dzīvot kopā. Gunta mēnesi apmaksāja kaķim 2 istabu dzīvokli. Es ierados vasarā ar pilnu ekipējumu, hardcore tērpā, biezākie cimdi, fully nomaskējies, ielikt kaķītim ēst, ūdeni, savākt kastīti.

Kā tas beidzās? Mēs aiznesām izoperēt dzemdi. Bija bail, cik ļoti pārvērtās. Pilnīgi cits kaķis, bet nekad normāls. Jūs varbūt esat dzirdējuši, ko es darīju ar to kaķīti viņas pirmajos mēnešos. Tur neviens nevar palikt normāls. Nestāstīšu. Ļoti sāp.

Un vēlāk vēl, kad jau mazāka skāde. Ar pirmo nesalīdzināt. Kārļa Ilze redzēja "ak dievs, ko tu dari?", kad ņēmu rokās Kati, un triecu pret sienu, neskaitāmi. Kaķis nebija neko darījis. Viņš nesaprata, kāpēc ar viņu tā notiek. Kaķis mana reflekcija. To reizi, kad es viņu noskaloju ledus aukstā vannā, un ieliku saldētavā, es skaitīju minūtes. Ja viņa nomirs, es strongly izlekšu pa logu, nekādas atkāpes. Pēctam satinu siltos dvieļos, noliku tuvu radiatoriem.
Un tad, kad viņa gāja prom, es darīju visu, viņas 19 gados, lai uzkavējās vēl šeit brīdi. Kad aizgāja, es vnk griezu ādu deep