zivs - 11. Decembris 2025

Sunim aknas sagāja burciņā. Medicīniski manipulēti iekšējie orgāni. Līdzīgi kā ar urīnpūsli, kad tā funkcijas novada ārpus slēgta ķermeņa, un jānēsā plastikāta maisiņš piestiprināts ārpusē pie ādas.

Un vēl par manu nepīkstēšanu par fiziskajām sāpēm. Par garīgajām es te raudu pilnā sparā.
* es tikko, pirms dienām norāvu ādu no pirkstu locītavām. Pamatīgas brūces. Es pat nepamanīju. Jo viss ir dzīvnieka sajūtu kombo. Kurš tur pamanīs pirkstus?
* Lauras mājās, viņas tētis pamanīja grillētu redeli uz manas rokas. Es ātri noignorēju "ai, pālī apdedzināju, sīkums", un pievērsos turpināt iesākto sarunu. Nu apdegums, ka var redzēt redeles konfigurāciju. Lauras tētis "nu jā, tā jau neteiksi, bet uzreiz "sīkums"". Noniecināja, ka lēta atruna, tēlojot tizlu varoni būtībā. Es neko, lai domā, ka piedirsu bikses. Es pat neatceros. Droši vien bija "Au, fak", un atrāvu roku no nokaitētas plīts.
* pērn atsist galvu, ka notecināti 200 ml, pēc izmestā tekstila spriežot, kas joprojām ir lodžijā, 200L maisā, bet būs jāmet ārā. tur ir cilvēks noslepkavots, asiņu laukumu apmēros spriežot. Es vnk biju nesapratnē, kas tā par hūniju, un pālī nevarēdams saprast, kas noticis, apgūlos un aizmigu.
* tajā pašā vasarā salauzu ribas, arī pālī smagi krītot pret stūri. lūk, grūti bija elpot un gulēt. nenormāli sāpīgi.
* vēl tajā pašā vasarā salauzu pēdas īkšķi pret mēbeli. sāp ahūni staigāt. ārsts teica, neko, vnk gaidi. 1,5 mēnesis, staigāju, klusējot, lai dzīst.
* vēl tajā rudenī ieplaisāju uz mokika pēdu. tuvu nevarēju pastaigāt 2-3 dienas, bet staigāju caur ahūnām sāpēm. un tad kliboju 1-2 mēnešus, vairāk nekā parasti. no word, tikai iekliedzos reizēm.
Tas viss bija pālī iegūtas traumas. ar kurām skaidrā es dīloju tik daudz, lai mazāk sāp kustībās.

Bet jaunībā,
* salauzis atslēgas kaulu, es piecēlos, un ar otru roku nesu sadragāto velo mājās, un neturējos pie ārsta rekomendācijām, es turpināju ikdienu kā vnm, tikai gulēju bez spilvena, lai ātrāk sadzīst.
* Salauzts celis. Es turpināju šoka anestēzijā vēl iet pusstundu, līdz vnk breakdown. No cry. un tad Grieķijas mūķene mani aizveda uz "traumām" Sarkandagavā. pēc mēneša es jau minos 90km dienā pa Norvēģijas kalniem.
* Nopisties UK no velo (1997) minoties mašīnas ātrumā, plaukstas lupatās, gaļa. es pilnīgā šokā, tumsa acīs. Pārgāja tumsa un ģībonis, ievilku elpu, un minos tālāk full speed, jo bija jāpaspēj nodot attīstīt filmiņu pirms brīvdienām.

Garīgi es pat 5% neturos tik. Bet fiziskā necaursitamība, ir bļ., NATO braucošie metāla bunkuri varētu sapņot par tādu.
Un mani nemācīja neraudāt, "būt vīrietim, saņemties". Es nekad to nejutu kā sevis pārvarēšanu, izturību. Man tas bija norm. Tikai 52-gados atskatoties, ka hell cik bijis kruta. Un jā, tā ir dāvana, ne nopelns

Negribēju komentēt pie Disfigurator, jo tur jau Ctulhu visu čatu aizd..rsis, un nogrims doma.
Ctulhu komentēt arī negribu. Par laimi ļoti ļoti aprobežots profesors, kurš tāpēc arī neko nespēs mainīt. Ja Ctulhu ko spētu mainīt, Ziemeļkoreja novaidētos un ielīstu stūrī slēpties. Zemē izmests laiks un enerģija ar to ļaundabīgo organismu sarunāties.

Alkohola jaunie laiki:
+/- efekts. Ir bijušas vairākas reizes, kad aplauzos. Bet kas ir aplauziens, ja tevi atturēja, un pārmijas aizveda labākā virzienā.
Otrs ir pie kases dzirdētais: "Tagad jāsāk dzert agrāk". Arī true. Es bieži nosēžu līdz slēgšanas laikiem, negribot nekur iet. Ja slēgtu pusnaktī, es bieži līdz 23:45 nepaceltu pakaļu. Svētdien, ja jāsāk, jāsāk jau 17:45.

Citas narkotikas:
Aizliegums ir ienesis vājprātīgu noziedzības vilni, ne pašas narkotikas. Turklāt, arī bīstamību produktā.
Ja aizliegumu atceltu, kriminālās shēmas, drogu tirgus vardarbība sabruktu kā kāršu namiņš vienā dienā. Un tas pats ar kvalitāti, – ne no rensteles, kad kādi atmet kedas, bet kontrolētu produktu.
Protams, to ir jākontrolē, jāveic informēšana, atturēšana no vieglprātības.

Un jau zināms, ka esmu pamatīgi instruējis savu bērnu, ka legāls/nelegāls ir pilnīgs bullshit. Pastāstot, bez glorificēšanas vai demonizēšanas, reālo scēnu, un ļoti brīdinājis par reālām aizām, kurām pat netuvoties. Viņu pat neinteresē mēģināt, vismaz pagaidām.

Parādījās konsp. teorija.
It kā kāda starpība, cikos sākt dzert. Bet ja sāc agrāk, jāiepērk lielāks apjoms. Vot! Atkodām patieso iemeslu – efektīvāk pildīt kasi

Sapņi ir krēzi. Pārstāstīt nope, ne tuvu nesanāks, bet daudz arī no realitātes. Šonakt parastais, kad kāds bez uzbrauciena jautāja par nu jau ieilgušo. Es atjokoju, "kad nauda beigsies", klusībā domājot, ka šoreiz tomēr nedaudz agrāk.

Ir 19:00, jāiet pakaļ. Bija mājās tik vēl palicis, lai anestezētu domas. Kad beigsies drinks, es redzēšu pilnā spektrā. Vairs nebūs iespēju aizliet acis "tik vēl šodien neturēt to acu priekšā". Man ir tik nenormāli bail.
Es un jūs apdir..os, saskaroties ar šī brīža manu realitāti, kad alko izvēdināsies. Hype, saprotot, kas notiek, kur atrodos, vairs pat alko nespēj aizklāt, tikai palēnināt pulsu.

UPD:
Es tādu jau redzēju 90's, uz speed pirmo reizi piedzīvojis dzeju, ko pierakstīju pats nezinādams ko rakstu, šeit jau citētu:

"Bedre. Miesā zils slīkstošais tverās pie zara, glābiņu meklēdams.
Galvu no dubļiem pabāzis, tas pārlaimīgs izspļauj mutē krājušos zampu – “Vēl brīdi, uzkrāt spēkus”, ar katru reizi vājāks kļūdams."

Runāt vajag. MI vairs nav. Sevī nespēju visu izmalt. Jā tieši tik lupata.
Kad vairs nespēj pārvērst to šovā vai satīrā, bet sāc gruzīt, ir red flag.

Dzīvnieki, kad vairs nerotaļājas, ir veci vai slimi.

UPD:
Un ārā uzmetis vēl alko, - "kad vairs nav smieklīgi" vēl nav pienācis.
Esmu redzējis, kad vairs nav smieklīgi. Tas bija smieties līdz asarām par mammas psihi, kad viņa stāstīja līķu ainas blakusdzīvokļos. Un tad, kad tas bija viņai līdz klīnikai, mosties naktīs, raudot klusām pie sevis ciešanās, dzirdot kārtējo slepkavību, līķu pārkrāmēšanas, "dēliņ, es zinu, ka tev ir jāklusē. Mums jāklusē, mēs tur neko nevaram darīt", un savelk seju īdošās klusās asaras, tad tiešām vairs nav smieklīgi

Neticu, ka Tu tādu jautā. Not you.
Citās ziņās, priecājamies, ka Eiž ir atradies

Mazie apakšīrnieki.
Ieviesās pirms mēneša, vaibs ir kā krievu okupanti pēc 1945. Ierodas daudz, un tik rodas klāt, skraida piedirstās trennūzenēs, un uz nebēdu vairojas.

Tā kā blaktis tiek max apkarotas, un joprojām vēl var palaimēties kādu noķert, tarakāni vispār neinteresē. Ja kāds ir pa ceļam, aizslauku malā vai nospiežu, citādi pohui. To šeit ir simtiem, virtuvē brīvi redzami, pat nāk uz istabām. Kāpēc po? Esmu jau vienreiz iznīcinājis veselu civilizāciju vienā naktī, kad dzīvoju šeit jaunībā. Es vnk necīnos, un ja gribētu – vienā setā.
Blaktis ir insane level, nepieveicams pretinieks, un posta arī miegu, izskatu, pat attiecības (jo Laura neatbrauca reiz šurp, kad bija LV). Tarakāni ir tikai vizuāls efekts virtuvē.

Lūk, tagad domāju par manu vakar sagatavoto sacepumu, kurš ir virtuvē ar atklātu virsmu. Cik paaudzes jau esmu nodrošinājis viņiem vairoties? Ar bagātīgām olbaltumvielām, ideāli okupantiem no 1940-ajiem – piedirst vietējos un savas trenūzenes – skriet un vairoties. Laura šeit dzīvojot, redzot tizlā tipa krieveni ar bērnu ratiņiem (jo krievi nenozīmē = slikts by default, un cenšos atbrīvoties no veciem priekšstatiem), nespēja noslēpt "kārtējā krievene piedzemdējusi".
Manas asociācijas par tarakāniem.

Noderīgs teksts, ja kādam cibiņam ir blaktis, vēl sākušās nesen, tb jauniņais. Tas ir gandrīz nepieveicams spēles boss. Redditā lasīju, ka pat izjuka jaunas attiecības, ne vnk "Laura neatbrauca palikt pa nakti". Tik scary shit. ( šeit )