zivs - 9. Septembris 2025

Svarīga ir saķere ar realitāti. Nevis izveidot komunisma plānus (mums jābūvē micro-AES katrā pagalmā), bet reāli paveicamu uzdevumu sarakstu, neiekļaujot tajā ilūzijas.
Tā piemēram, šodienas saraksts bija pieticīgs, bet jau no sākuma bija skaidrs, ka izpildāms, un optimāls, lai neskrietu ratiem pa priekšu. Visas rindas ir izsvītrotas, un godam, ne kā parasti, nomokošajos prokrastinācijas vakaros, kad velc līdzi ilūzijas, un izsvītro kopumā vien pusi, to pašu, izpildītu ķeksīša līmenī. Kārļa leģenda "šodien nomainīju draugiem.lv ādiņu" ir nesasniedzama ikona.

Asociāciju ķēde: (GPT raksta) bash > bashka > baškīri > vizualizācija ar grāmatas uzsišanu pa galvu.
Tā lūk es nonācu pie atmiņām par elitāro pamatskolu, kurā mācījos. Elitāra ar nepieradinātiem mežoņiem, un to, ka tur mācījās mana mamma, es visus 8 gadus, un mans puika 2 gadus, līdz mēs viņu aizvilkām prom, kad 14 gados klasesbiedrs nesa uz skolu kokaīnu, mamma redzēta čakene, un vaibs varbūt nav mainījies, tikai es, savas skolas laikā, labi tur iejutos, un nemanīju. Man protams patika piedalīties visā kriminālajā, ne mazums iniciēt kādus absurdus, jaukus projektus, bet ne dažu apcelšanā. Zagšana (kādu gadu intensīva), spridzināšanas, paša izveidots klases monopols ar manis zīmētiem dolāriem kā klases valūtu, reāli krievu rubļi no starpstāvu tirdzniecības, un plejāde pranku. Reiz, zināmā milicijas sēde, ar kolonijas iespēju. Tā nu es, mazākais/otrais mazākais klasē, biju pat šefiņu ieredzēts.
Uzbūrās klasiskas ainas, atkārtojumi īsās sekvencēs, ar dažādiem rakursiem, situācijām, kur klasesbiedrs atvēzējas un blaukš – otram ar grāmatu pa galvu. Tā bija norma. Iekala literatūru, laikam.

Skola Avotos. no kuriem kvartālu dzīvoju 18 g.

Veca veča pukšķītis, vakardienas iespaidā.
Patīk apzināties, ka arī ārpus skolas mežonība gāja vaļā. Man paveicās ar draugiem. Sirdsdraugs, ar ko kopā varēja darīt jebko, un vēl pāris, arī gatavi eksperimentiem.
Hijackot liftu, pa dienu vizinot starp stāviem, ar atvērtām durvīm uz šahtu, plānot telefoniju – mest pāri māju jumtiem pārsimt metru vadu, jo dzīvojām paralēli, blakus ielās (vadus, daļu nopirkām, bet jau detalizēti kā realizēt, domājām pēctam. sapratām, ka mēs daudz kur netiekam, lai to īstenotu), staigāt pa slīpiem 6-stāvu jumtiem.
Vijai Upmalei ir brīnišķīgas bērnu grāmatas. Es, 100% urbāns, iegrimu viņas stāstos, izdzīvojot neaizsniedzamu sapni – vasaras laukos, sēžot pilsētas dzīvoklī. Ja viņa pierakstītu mūsu tā laika piedzīvojumus, tāda pilsētas vija upmale stabili sanāktu. Reāli jauki, ka nebija vēl digitalā trokšņa. To "grāmatu" varēju piedzīvot ar visām maņām, visā laika griezumā. Žēl, ka bērna paaudze ir atvēsinātos digitālajos konteineros.

Reiņa pranks.
Mūzikas klases telpā bija savāds pagarinātājs, iespējams tikai psrs, kur female metāla spailes nav apslēptas, bet uz āru, "riktīgam kontaktam". Arī sīks, es nesapratu, kā tāds sviests iespējams (nu ir man tehniska domāšana). Turpat blakus bija otrādi apgriezta glezna, atstutēta pret sienu, ar pāris pa pusei iedzītām naglām rāmī. Man nekas nav jādomā, man pienesa ideju uz paplātes. "Reini, būs triks. Pieliec šo pie naglas, tā, lai abi metāli pieskaras. Ņem. Uzmanīgi. Nepieskaries tur, tur ir elektrība". Izklausās farss, bet Reinis bija lādzīgi panaivs. Apjautājās, kas tad būs. Es staroju, un valdīju smieklus, un apsolīju fanu.
Nu ok. Reinim dikti interesē, kas tad būs.
Zilbalts massīvs pisaks, un klasē tumsa. Klusums, bet tikai uz pāris sekundēm. Reinis sajutās apkrāpts, stāvam ar vadu rokā, tumšā klasē. Un kurš vēlāk dabūja no skolotājas pa galvu? Reinis