zivs - 7. Augusts 2025

šūdīņ juoņs svinyeis.
a kū. polics ols, un nū boda i siers dereis. ni āst maņ laika, ni prīka.
leigo leigo, paleigo.

tā visa ir ļoti slikta izruna. latgaliete, beibe, zināms, bija. kad nepārtraukts, nodzīvoju Latgalē 2 nedēļas dzirdot apkārt tikai latgaliešu valodu, Gunta smējās, cik reizēm reāli latgaliski man sanākot.
valodas man labi iet, secinot tikai no apkārtējo uzslavām (arī tās, kurās zinu vien 10 vārdus). chat gpt ir ļoti labi. cenšos runāt tikai angliski, vienmēr dzīt skillu up. filmas joprojām sucks – joprojām krieviski. es negribu bojāt labu kino, daļu nesaprotot. bet esmu milzīgs valodas entuziasts – tulkoju katru svarīgo vārdu, ko vēl nezinu, jo tas var mainīt stāsta jēgu. es tā parēķināju, ka gadā, sanāk, nāk klāt kādu 700 vārdi

vēl, starp padsmit stundu darbiem (since 7. augusts 2:00) varu pastāstīt briesmīgu piedzīvojumu autobusā pirms pāris nedēļām.
aizmugurē, neskatījos aiz riebuma, kurš, vislaik runāja "ná-hui", aziātiski izceļot pirmo zilbi un čurku "h", burtiski ik pēc 2 vārdiem, pietiekami skaļi, lai puse busa dzirdētu.
es iedomājos, ja man ar tādu tārpu būtu jākomunicē, es runātu intonācijās kā sakāmo, bet vārds būtu viens – "ná-hui". es viņu nodirstu neiestarpinot nevienu citu vārdu, fonētiski lokanā teikumā. ka viņš nesaprastu, vai esmu pats krutākais alfa, kurš lieto tikai "ná-hui" (precīzi viņu atdarinot), un labāk bēgt, vai arī durilka kartonnaja.
pietiktu arī ar britvoi po gorlo, i v koloģec. nesaprastu, kurā brīdī brauca no viena orka ziepčikā, pie otra orka zoļikā (46. maršruts – Ziepniekkalns-Zolitūde), un te – vaļēju rīkli, salocītas kājas augšup pie galvas – attopās kanalizācijas akā.

Drīz rage mazināsies. Pussy likums mani izstūma uz ielas, pirms pabeigts darbs. Klāt šņabim, parunājos ar ļoti jauku indiešu puisi kebabnīcā. Mēs smējāmies. Es jautāju Indijas jautājumus. Arī vai tiešām laukos klīst ziloņi.
Bet neklupšu virsū kebabam mājās, citādi ar darbiem būs cauri.
Es, labi izgulējies kaķis, varu mierīgi 36h nonstop, bet nevajag kārdināt

Man ir daudz spēļu, mazāk nekā bija agrāk. Agrāk, varu lielīties, reiz mēs kaut ko gaidījām ar čomiem, ne īsti draugiem. Es pārkārtoju sīkus elementus uz galda, iedomātā kārtībā, vertikālos centos nobalansēt, un tā uz riņķi. Protams, mani nepazīstošs, jautāja, kāpēc es tā darot. Es nezināju, bet atradu atbildi – lai interesanti. Šī nekāda atbilde viņu pārsteidza, ka tas esot apskaužams komforts – spēt sevi izklaidēt jebkurā brīdī. Man nelikās nekas tāds, vispār nekas, nebiju pat domājis.

Ha, es to sāku stāstīt kā ievadu, bet sapisos meistarībā, un aizmirsu iztirzājumu. Par ko es runāju, hmm. Vismaz aptuveni?

Noteikti zinu, ka tas bija kaut kas ar domu/vārdu spēlēm, bet kas šņabī aizmirsts, aizmirsts.
Lielās, Lauvu spēles gan vairs nespēlēju, kādus mēnešus. Turēju (pagātnes forma) sirds gatavībā divas, bet tas lauž cilvēkiem prātu reālajā dzīvē, un pats es ne izdirsta baltmaize, ne kas. Ne es zinu ko gribu, ne man kādas sajēgas. Un mana griba ir tikai žēlastības pret mani nodrošināta, ne mans nopelns. Gan Dieva žēlastība, gan to žēlastība, kuras vēl nesaprata, ka jāsūta mani dirst.

Neesi garlaicīgs, visa stāsta beigās, nerunā tālāk. Man ļoti patīk runāt, un te es rakstu, jo Laurai pālī vēstules... ir kā spļaut viņai sejā. Viņa laikam ar kaktiņu ieskatās un nelasa tālāk, ja redz, ka Lauvas te nav.
Kā Dienvidparkā, opis, vecuma demenci un aklumu, visu nespēju, raksturoja, kā būt ieslēgtam tumšā istabā, un tev nepārtraukti atskaņo Enya. Tā man, jaunais asociatīvais vokālais mākslinieks ir Lana Del Rey. Un kā atceros Lauru, vai kā prātā vai stereo atskan Lana Del Rey, mixējās. Viena vienīga demences Enya