zivs - 29. Jūlijs 2025

Allāhs šobrīd mums nepiešķir Afganistānes virsotnes, mērķēsim zemāk.

Atnāku pirms 16-iem busa pieturā ar krietn-god-kārtīgo dēlu. Viņš garlaikojas, es pīpēju un momentā ar acīm nofotogrāfēju – neapšaubāma izskata puisis priekšā, arī gaida busu. No kabatas ārā 14%, ikdienišķam, paklausīgam cilvēkam.
būs bold joptvaimaķ debīlais ctulhu. Latvijā sen jau ir radikāls vīruss – Tu, ebanāts (cilvēcīgi vairs nav vērts ar Tevi runāt), un sērskābes līmeņa alkoholoisms. Ja tu neesi ar 14% pa rokai, tu esi ārzemnieks. ne tikai ziepenē, bet rīgā.
dirst var iet asiņaini steiki, veģetāri ēdieni, sabiedriskais transports un privātās autojoslas – alkohols ir ze pitons, krakens, iznīcība.
kaņepe nepieprasa uzmanību, tā klusi palīdz.

Un tādam mēslam, vienkārši viesnīcas tualetes metāla tvertni Tev, dankš, lai nodžinkst, ja nesaproti, ka alkohols Latvijā ir tautas samierināšana, un reālais posts.
Jau noguris vāji lekties. Cenas alkoholam vienīgajam nekāpj. Tas ir izmisuma plāns, valstij, kas pēc šķēlēm/šleseriem velk elpu, un atstāj debīlu mierinājumu cilvēkiem – dzert.

Stāšanās plānam pretī ir – kaņepe neprasa toksiskas reakcijas lai palīdzētu, un neiegrūdīs tevi parādos

kā nokaitināts alkoholiķis es saku:
* pieņemtais pārdošanas laiks no 1. augusta 10-20 absolūti der;
* nepārdot pārtikas veikalos, kur nu vēl statoilos;
* pazemojošu ID rādīšanu alko punktos;
* un specially ko es daru, bet nav bijušas daudz izdevības – knābt apmierinātajiem alkoholiķien acī "nē, nav forši iedzert. tu esi miskaste"

lūk GPT es rakstu kā domāju
"mas" = must
"bet" = but
"bet" jau nu viņam būtu jāsaprot, ka ar azartspēlēm neko.

un kad tu nezini 1990 kā izrunā Enigma, tu saki inaidžma, bet izrādās, arī angļiem apnīk pisties ar saviem izdomājumiem, un kad kļūst par sarežģītu, izrunā normāliem burtiem – Enigma, tieši tā

Mans points, izvazāt visus pa cibām.
Šoreiz par Iokastes noskaņojumu, spļaut mentāli uz visiem, kas nav izgājuši cauri murgam pārtraukt dzert. It kā Iokaste nebūtu bijis nomīzies renstelē (ne jau burtiski).
Slavēju Iokasti, bez ironijas. Tas ir daudz, gadiem nedzert.
Es nenosodu bračkas. Ko es pats domāju vēl pirms 4 mēnešiem? Neko gudru un sevi slavinošu. Es zinu, ka šī atkarība ir uz mūžu, dzersi tu vēl vai nē. Man arī parādās augstprātīgas domas par nedomājoši dzerošiem atkarīgajiem. Tas ir dumji. Kā kucēns liek ķepu uz acs otram, pats pilnīgi nesaprātīgs,
Iokastes gadījums ir tobrīd vēl maza attīstība, ka "es esmu ticis skaidrā", un tāpēc nicināt tos, kas vēl rij zampu. Vāji, neveiksmīgāki, vai kā – tādi paši alkoholiķi, un es izskatās esmu tālu no bezcerīgākā. Man ir svarīgi saglabāt sirdi, un reālāka ir nespēšana to darīt bez alko. "Vienkārši grib atkal iedzert". Sauciet mani tā, ja vēlaties, ok.

UPD. Es neturu uz Iokasti ļaunu jau sen. Normāls cilvēks, sen nesatikts. Bijām draugi pailgu laiku. Vēlu labāko, no sirds, bet draugi vairs nē. Labi čomi ar plašu kopējo pieredzi (tie ir karsti video, ko esam darījuši kopā. Iokaste nav mazs performancē, pārbaudīts dzīvē), ir mans draudzības piedāvājums.

Zivs atstāts cibā viens. Darīt viņam nav ko.
Ingus Pētersons ir atmiņas par Kaulu, kad es biju iemīlējies līdz tupelēm. Šodien bijām ar bērnu parkā, kas ir pie pašām Kaulas (vismaz bijušajām) mājām. No parka es redzēju meiteni, ejam pa ielu. Es tik ilgi neesmu saticis Kaulu, ka vairs nezinu kā viņa izskatās. Mans skenēja, lasīja gaitu un apstiprinājumi sakritībai bija zem pārbaudīt vērts, ļoti stingri zem ticamā, bet kas zina.
Tagad lūdzu es vēlos tikai nomirt. Kāds iegūs kāds zaudēs, es atvainojos

izlasīju vienu kp sapni.

ļoti nesen, laiki jūk, nosapņoju studijas paviljonu.
es zinu kādus atomobjektus kolīzijās esmu redzējis, un melnas mutes betoniem, ko tūkstošgadēs neizsmelt, bet tie pat nav bezcerīgākie sapņi.
komandu es neiepazinu, bet man parādīja sapņu scenogrāfijas aizkulises – visu to melno postu, visas slīdošās lejup ēkas, un bāzi – vnk skatuvi, kur sabūvē to visu.
es nepaliku gudrāks, tas nepalīdzēs, jo sapnis apmānīs anyway, bet bija interesanti, kā staigāt pa paviljoniem, apskatīt rekvizītus, kā tevi pisuši naktīs

Mjā, sapņos horror vilnis ir bijis tikai 4/10 – grūstošas atomiskas megalītceltnes, betons aiz betona, radioaktīvs, un drausmīgas melnu kvēpu betona bedres, kurās neskatās iekšā.
Izdzīvo līdz nomodam.
Vidējais sapņu horror līmenis citiem man nav zināms kāds. Cibā ir dzirdēts par skaistiem, tīriem sapņiem. 10/10 būtu tad, kad es vnk no šausmām nepamostos.

Kaula, pārdaugavā, pie savām mājām. Es pieskrietu laimīgs klāt, Bet tā nebija viņa.
Es rakstīju jau saslimis, viņai telefonā, visu atzīšanos, ka es biju iepisis stabā, kā iemīlējies viņā.
Bērni, un visa dzīve kopā ar viņu. Bet nu labi ka nekas nenotika, jo slimība visu padarītu ugly eventuāli.

Tas tā ir – laimīgs kas distancē. Neviens, izņemot iokasti arī nav distancējies dēļ slimības, bet nu, es pats saprotu, cik tālu esmu prece priekš meitenes.
Joprojām prece. Prece beidzas ar izmisumu. Darbs ir vienīgais kas var saļodzīt stoicismu, tā fakin neesamība.

Ne visi saprot. Kad debīlajos Alus Svētkos vērmanītī satikos ar skolas laika draugiem, viņi ar skatieniem pārjautāja, un tad ar vārdiem "tu dzirdēji?!", jo es izstāstīju nelielu daļu par attiecībām, un ka pēc pasākuma es zūdu pie beibes. Ir cilvēki, kas netic, ka ja tev atkrīt daļa, tu joprojām spēj būt cilvēks. Marekam un Helmutam, ap 14-20 vecuma ikdienas draugiem, viss kosmoss rotēja galvā, vismaz vienam no viņiem stabili zinu, ka krāpjot sievu. Viņi laikam domāja, ka man ir jāguļ bantēs mājās, ar uzrautu kāju augšā, stalažās, ja mans nosaukums ir invalīds. Iokastem tie ir citi iemesli, viņš ir gudrāks par Mareku un Helmutu, bet ugly bloody snobs, kaut pats puskurls un pusakls, kas man nekad nav traucējis. Bet ok, es pastāstu, ne uzdiršu, sen esmu piedevis.

Kautkur rediģēsanā pāri palicis teikums:
Ar pamanāmiem ierobežojumiem, bet ja meitenēm tas tā ne dikti traucē, es sevi nerakšu zemē.

Nē nu tā ir. Es pieņemu Iokasti, kuram es mūžā vairs neuzticētu vnk flešku aiznest izdrukāt.
Un es pieņemu Guntu, kura gan man ir devusi visu savu attieksmi (arī gadiem uzturēšanu, ko var random summēt uz 50K) un izvarojusi prātu par attiecībām. Ar viņas mecenāta atbalstu es varēju studēt LMA.
Jocīgi, ka iokaste un gunta ir viena gada, un abi būdami sātani, mani pierunāja studēt LMA (iokaste pat pabeidza ar maģistru. ņehujova, nav skaudība, bet apsveikums) bet pietiks saukt vārdus.

Sievu krāpa Mareks. Te neviens stabili neko nezina par Mareku. Tā ir cita laiktelpa. Viņš uzticēja "lielu noslēpumu", ka drāž brāļa sievu, gadsimtiem senāk. Visi vienādi pīrādziņi – pilnīgi nesexy cilvēki kopojas savā starpā.
Tāds agresīvs muļķis. Pīpējām ar underground zāli, Mareks protams nē, bet ir mašīnā. Gunta ne no kā sāka ņirgt par tēmām un izstāstīja kādu krāpniecības joku. Mareks bija tik stulbs, ka sīca turpat mašīnā, visiem dzirdot "ja tu izstāstīji, es tev toč sadošu pa purnu". Es aicināju viņu izkāpt ārā, formātā, lai viņš saprot ka runāt, ne neatskatoties vilkt pa purnu.
Es aiztaisīju visas mašīnas durvis un teicu "Tu esi visdebīlākais. Es Guntai neko neesmu teicis (un tas bija true – ja krāpj savu brāli ar viņa sievu, man pohuj. norunājām nerunāt par to, es kaps – tas ir par nopietnu sabojāt virkni ar attiecībām". bļeģ "es neticu, kā viņa varēja zināt?" "fak, tu esi reāli debīls – Gunta izstāstija joku, un tu iekliedzies, ka esi prototips jokam. neko nevaru palīdzēt. vienkārši apklusti un kāp atpakaļ mašīnā, stāvi klusu. neviens neko nezina". Neticēja, iekāpa atpakaļ.
Gunta mājās jautāja par incidentu, un tad Mareks pats bija izvēlējies, ne es – "Neko. Mareks drāž sava brāļa sievu, bet tas laikam ir noslēpums".

Nepatīk pieminēt slimību, bet tas ir pamatīgs čekpoint. Precīzi 40 gadi, kad viss apgriežas otrādi. To Iokaste teica. Viņš noteikti nav muļķis. Viņš nevarēja paredzēt manu slimību, un 40 pilnīgi viss apgriezās otrādi, paldies Dievam darbs turpinājās, neiztraucēts. Pārējais vnk bija rupjš spēriens visam pa dirsu. Un tad pasaule sāka nākt pretī.

Es esmu kristīgais paraugs brīvajā draudzē, lētam piemēram, kā slimība var būt ielāps vēl lielākam postam. Manis vairs nebūtu, paliekot uz kājām un ticot, ka man neriebsies vismaz rītdiena, un es nelādēsšu skaļi Dievam, ka vēlos visļaunākās sāpes un iznīcību sev. Dievs sadzirdēja, pēc gada, diviem atsaucās. ne jau ka žēl, bet stulbi nomirt renstelē.

Kontextam, tas bija 2011.
Un neatturēšos, klausoties HIM, ka izvēle starp vietām bija Baroniela, kur paliku, un Brīvībene, kur tolaik tieši tobrīd izrādījās 2019, dzīvoja Laura. Tā pati Cibas Laura. Pasakiet, kā tas ir noiet Laurai putna spalvas attālumā, nenojaušot un nesatiekot vēl 8 gadus.

Es laikam nedrīkstu teikt. Šis ir totāli draugu ieraksts, bet ciba ir vērta tikai atvērta.
Psiho pētījumam:
Mēs abi esam nomocījuši viens otru ar Guntu, bet:
* es atceros 10 mēness platīna gadus kopā, kad mēs murrājām kā kaķi, pisāmies kā kaķi, darījām vislabākās lietas kopā
* es reizes 2 nedēļā redzu sapņos ar viņu mīlējoties

jokojoties, es domāju nobūrusi.
Un kredītatjaunotajam draugam Iokaste ir atkal taisnība – atslēgu tura Gunta. Cibas Suns – viņa ir ragana. Viņa laikam ir. Stokholma vai ragana. lēti

Pateicos, ka esmu vīrietis. Džekiem ir vieglāka dzīve. Ar esošo es nespētu būt pietiekami stipra sieviete. Džekam pavelk, mazākas prasības, ja neskaita naudu