zivs - 2. Februāris 2025

Šajās dienas neesmu cibas monitorētājs, kā visbiežāk, mokoši garajās prokrastinācijās, kad ciba ir galvenā rotaļlieta, kuru var aplūkot, arī kad viss pārlasīts krustu šķērsu, un prokrastinācijas atstāj tik savazātu garastāvokli, ka sliktāk jau nebūs izlasīt vēlreiz, ka joprojām neviens nav ko ierakstījis, vai kur piebildis.
Šis ir pirmais čekaps kopš vakara, un juvenal atkal kaut ko nodzēsis. Kāpēc, nav jautājumu. Saprotami ir nevelēties teikt jebko, ko pēc ierakstīšanas neuzskati tomēr par vērtu, vai turēt vispār prom no acīm.
Es ar to savā laikā ne īsti varēju operēt. Divi pamatiemesli:
* Visi tāpat jau paspējuši izlasīt tādu, ka labāk Rīgai būtu jānodeg.
* Mans fiziskais formāts, secināt adekvāti, un paspēt reaģēt pēc saviem ierakstiem, par kuriem normāli ir izcept uz grila dārza ballītē, sakrīt ar ļoti garu un mokošu atveseļošanās procesu.
Tā nu vairs nedzēšu neko, ne vērtu, ne nevērtu, ne noziegumus, no kuriem gan sanāk arvien labāk atturēties.

miilucibu, cik tur, reiz bija pačotīgs džeks, un es respektā pret viņu, ņēmu vērā viņa attieksmi.
cringā nav sagājis, bet kā prātu izpilinājis dzērājs, kurš pie šņabenes visus lād. skumi. ne no sirds, bet stulbi, ka tā notiek.

man tikai lokāli neiet diez ko labi. prognozēju divus ticamākos debīlisma šīvakara atrisinājumus. viens – jau izdzer tik, ka iepublicē darbu-mistiku, jo tev ir po*ui, ka novemties vari, ka atrisinājums izskatās pat nepienāks, vai pēc koktēļiem ir tāds po*ui, ka atrodi veidu kā izglābt debīlāko, ko esmu iesācis. kompjūterzīmējumu bez satura, idejas, vēstījuma, kas paņēmis visas brīvdienas, muļļājot turp šurp, jo tas ir tas, ko man nebūtu jādara pat prieka pēc.
bērni, neņemiet amfetamīnu tik reti, cik es. nu, reizi mēnesī ir ok, bet ne retāk. vienmēr, amigos, faktiski vienmēr tās iespējas pēc pusgada spārno, ka tu apstrādā visu nakti matu attēlu, un ejot uz virtuvi ir laiks padomāt. "Nahui, tik ugly ideja, es to pat negribu iedomāties tur pielietot." Un 4-5 stundas knibināji milimetrus pamatīgā ātrumā. Tu skaties, uz lētāko izstrādājumu ekrānā, kā šobrīd, ka tas ir uz robežas, ka milzīgas fortūnas gadījumā tas var būt wtf, ir tik slikti, ka jau patiešām smieklīgi.

Ai nu pofig, jāizguļās, un jāpaņem nākamnedēļ vēlreiz, mierīgāk. Nebūs kā jūrniekam, kurš izplēš ar pimpi maukai zeķubikses, un atvainojas, jo "nezinājis, ka nevainīga"

Vieglas domas, jo strauji dzeru tilpumu stipra kokteiļa, vnk nomierināties, ka laiku pavadīju pavisam ne tā kā gribēju, un nedabūju bildi, ar ko staigāt apkārt kā pāvam. Satrp citu, nedēļas darbam uzzīmēju ļoti labu Kaprio. Man tā pietrūka atzinības, ne vairāk kā, lai es sevi nenoniecinātu. Man pietiek turēt remdenu žvinguli, uzliet pa ļoti retai reizei, jo prāts jau paspējis apzināt savā starpā sanākošas atsauksmes, ka es tuvu nevaru domāt par sevi, kā par neko. Vairāk par viduvējību sevi nosaukt būtu pārāk drosmīgi, bet es saņemu narkotikas arī no jaunā, vēl mēneša ilgā darba. Es dodu vienmēr, ne mazāk kā tobrīd spēju, un pirms brīvdienām viņi iekikoja tādu antidepresantu, ka mans gars smaidīja. Kādreiz es biju nepārliecināts, tad lielīgs, attapies no uzslavām. Vēlāk, tas ir tagad ok, jo es esmu ok, lielīgs tikai tik tālu, ka es patīku. Un tad sadzēries, cibā es lielos, bet tas sāk kļūt arvien retāk, jo nav ikreiz vairs sev jāapliecinās, es mierā to pieņemu, jo man ir ļoti laba dzīve. Ar to pietiek.
Bet bit more drunk, and pure confess, ko nodarīs jums regulāri netrenēts augums. (te es runāju tikai par amfetamīna slodzi, ja ilgi ilgi nav ņemts, un aizmirsāt, kā tādās reizes bija. Vismaz man veselība neuzkārsies, bet cauri materiāls un pusnedēļa visnejēdzīgākajā pielietojumā. Es kā sāku skriet, nebija vnk laika izvēlēties virzienu. Pusceļā sapratu, ka ir pakaļā, vismaz šitas ceļš neved uz Romu, bet avārijas situācijās lidmašīnas riņķojot virs lidostas, līdz izdedzina max visu degvielu, pirms piezemēties.

Tā nu mierīgākā prātā iedomājos par ūsām. Kas nēsā ūsas? Kas tagad, nezinu, bet kādreiz, ja ūsas, stabili padomju ments, biļešu kontrolieris, vai intesīvi patērē sīpolus uzturā, un tikai iedomāties, kā ūsas viņam ož.
Ūsas piestāv tikai kaķiem. Es tomēr esmu, ja ne kaķis, tad labi kopts dzīvnieks (ne jau es pats), bet mans saimnieks vai vergs, attiecīgi kādas dzimtas dzīvnieks esmu, vienmēr rūpējas, lai es atbilstu viņas vajadzībām, un arī pats labi justos, – tas ir, kopj un iedrošina uz stilistiku sev patīkamā virzienā.
Man ir ūsas jau gadus 4-5, kopā ar bārdu. To iespēja tikai Laura. Romantiski neizplūdīšu – prastos džeka vārdos. Kaut kāds ārprāts, neieredzu sejas apmatojumu, bet ja meitenei no tā ceļās, mani nav jāpierunā pat pus dienu. Vēlāk pamanīju, ka arī citām meitenēm ir labāka, interesētāka attieksme.