28.. Jul, 2024 | 19:15
Par olimpiādēm, sātanismiem, hermaņiem (triggered by Divas_zosis, Krii)
A. Hermanis, manas atmiņas pārstāstā: "..par musulmaņiem nepasmējās. Tātad tomēr nebija pilnībā iekļaujoši." (un viss tur pārējais "jepta", kā esot aizvainoti miljardi kristiešu. Sorī, esmu kristietis, cik vien spēju, un nejūtos aizvainots). So, varu piekrist divām_zosīm, ka ļoti talantīgais cilvēks Hermanis (bez ironijas), ne gluži rubī, vai arī trollē.
Nedomāju, ka pasmējās, jau pirmkārt. Un kustināt ar trakumsērgu slimu dzīvnieku – islāma fundamentālistus, ir bezbrain kamikadzes. Viņi nav civilizācija, tas ir vēl zem untermensch, cilvēkiem nepieskaitāmi – tātad nekāda komunikācija nav iespējama, laba vai slikta.
Salamans Rušdī norāvās naža uzbrukumu, 2022., par ajatollas sen (1989) izdoto dekrētu "par nāvessodu Rušdi", pēc Sātaniskajām Vārsmām, kurās (man tik ļoti patika pamatojums) islāms tika nosaukts par reliģiju, ko spēj izgudrot tikai tuksnesī dzīvojot, un dzerot ēzeļu čuras. Respect!
Kaut vai tāpēc, gribētos atsākt lasīt. Un pirmais darbs varētu būt Rušdī "Sātaniskās Vārsmas", beidzot izlasīt pašam. Next, Kortasāru, tad Kafku, un tad jau redzētu.
Stc, šonakt sapnis piedāvāja pilnīgu sviestu. Es biju gnidrologa privātmājā, un biju atskrūvējis gāzes balona ventili, lai plūst gāze, un kā gnidris pārnākot mājās ieslēdz gaismu, viss uzj*bņījās gaisā. Pēctam biju sašuvies, jo izmeklēšanā viss atklātos, un līdz manīm nonāktu ļoti ātri, bet vairs nevarēju tur atgriezties, aiztaisīt, un sakārtot mazāk uzkrītoši, saprotamu iemeslu dēļ. Nācis pie nomoda, pārbijies, pateicos, ka tas bija tikai sapnis. Mani sapņi bieži ir ugly, ļoti tumši, un nereti mostos no visas sirds pateicoties par realitāti, izbēdzis no sapņa ellītes.
Dzīvē nav naida pret gnidri, varu teikt, necik. Pavilkt uz zoba, jā, labprāt.
A. Hermanis, manas atmiņas pārstāstā: "..par musulmaņiem nepasmējās. Tātad tomēr nebija pilnībā iekļaujoši." (un viss tur pārējais "jepta", kā esot aizvainoti miljardi kristiešu. Sorī, esmu kristietis, cik vien spēju, un nejūtos aizvainots). So, varu piekrist divām_zosīm, ka ļoti talantīgais cilvēks Hermanis (bez ironijas), ne gluži rubī, vai arī trollē.
Nedomāju, ka pasmējās, jau pirmkārt. Un kustināt ar trakumsērgu slimu dzīvnieku – islāma fundamentālistus, ir bezbrain kamikadzes. Viņi nav civilizācija, tas ir vēl zem untermensch, cilvēkiem nepieskaitāmi – tātad nekāda komunikācija nav iespējama, laba vai slikta.
Salamans Rušdī norāvās naža uzbrukumu, 2022., par ajatollas sen (1989) izdoto dekrētu "par nāvessodu Rušdi", pēc Sātaniskajām Vārsmām, kurās (man tik ļoti patika pamatojums) islāms tika nosaukts par reliģiju, ko spēj izgudrot tikai tuksnesī dzīvojot, un dzerot ēzeļu čuras. Respect!
Kaut vai tāpēc, gribētos atsākt lasīt. Un pirmais darbs varētu būt Rušdī "Sātaniskās Vārsmas", beidzot izlasīt pašam. Next, Kortasāru, tad Kafku, un tad jau redzētu.
Stc, šonakt sapnis piedāvāja pilnīgu sviestu. Es biju gnidrologa privātmājā, un biju atskrūvējis gāzes balona ventili, lai plūst gāze, un kā gnidris pārnākot mājās ieslēdz gaismu, viss uzj*bņījās gaisā. Pēctam biju sašuvies, jo izmeklēšanā viss atklātos, un līdz manīm nonāktu ļoti ātri, bet vairs nevarēju tur atgriezties, aiztaisīt, un sakārtot mazāk uzkrītoši, saprotamu iemeslu dēļ. Nācis pie nomoda, pārbijies, pateicos, ka tas bija tikai sapnis. Mani sapņi bieži ir ugly, ļoti tumši, un nereti mostos no visas sirds pateicoties par realitāti, izbēdzis no sapņa ellītes.
Dzīvē nav naida pret gnidri, varu teikt, necik. Pavilkt uz zoba, jā, labprāt.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
28.. Jul, 2024 | 20:04
Viss rakstītais ir atbalsts ļoti izcilajam Parīzes šovam, bet vakar skaidroju bērnam visu savu izpratni par Olimpisko atklāšanu, ka arī homoseksuālisms, trans ir normāli (ne pirmo reizi viņš manu viedokli dzirdējis), ja cilvēki tā jūtās neuzspēlēti, nepiespiesti.
Bērns, pēc mana ilgā, nedaudz alko reibušā stāsta, lūdza izvilkt pointu, ko es īsti gribēju pateikt.
To, ka noraidītās, pazemotās grupas tika celtas saulītē, bet parastam, baltam cilvēkam tur neatradās vieta. Manā pasaulē visiem ir vieta, ne tikai pazemotajiem, atstumtajiem, arī parastajiem, visiem vienlīdzīgi (exclude Hermani, haha), bet ne naidīgiem urlām, like gnidris, mapats, un visa krrrievu šņaga. "Olimpiāde pārspīlēja", ir points, ko viņam pateicu.
Neviens nav superior, ne baltie, ne melnie, ne straight, ne homo. Lūdzu dodiet vietu visiem.
Atsevišķi mapatam, visaprobežotākajam no cibiņiem, un viskaislīgākajam par pedo: Nē, noziegumi, piespiedu izvēles ir noziegumi, un ir tādi, kuri to praktizē, nav šaubu. Vnk ir cilvēki, ne pedo, kuri jūtās cits dzimums, kuri grib savādāk izpausties, nevienu netraumējot. Why not, tu stulbais ēzeļa purns. Tev vnk smadzeņu vietā ir "cauraudzītis" un san bites. Un tas arī ok, tikai tad domāt, izjust nav ar ko. Bites man patīk, tā ir daba. Cauraudzītis nē. Pēc desmit gadiem semi-veģetārisma, ar iokasti pusdienojot, vēl pirms 10+ gadiem (neēdu dzīvniekus, tikai vistu, kopš 2001), man visu vakaru bija slikti, ļoti slikti, kad sadzēries taisīju protestu, un noēdu dažus cūkgaļas gabaliņus no iokastes šķīvja. Es nenosodu gaļēdājus, pilnīgi pilnīgi nenosodu. Vnk man neder, neēdu.
Bērns, pēc mana ilgā, nedaudz alko reibušā stāsta, lūdza izvilkt pointu, ko es īsti gribēju pateikt.
To, ka noraidītās, pazemotās grupas tika celtas saulītē, bet parastam, baltam cilvēkam tur neatradās vieta. Manā pasaulē visiem ir vieta, ne tikai pazemotajiem, atstumtajiem, arī parastajiem, visiem vienlīdzīgi (exclude Hermani, haha), bet ne naidīgiem urlām, like gnidris, mapats, un visa krrrievu šņaga. "Olimpiāde pārspīlēja", ir points, ko viņam pateicu.
Neviens nav superior, ne baltie, ne melnie, ne straight, ne homo. Lūdzu dodiet vietu visiem.
Atsevišķi mapatam, visaprobežotākajam no cibiņiem, un viskaislīgākajam par pedo: Nē, noziegumi, piespiedu izvēles ir noziegumi, un ir tādi, kuri to praktizē, nav šaubu. Vnk ir cilvēki, ne pedo, kuri jūtās cits dzimums, kuri grib savādāk izpausties, nevienu netraumējot. Why not, tu stulbais ēzeļa purns. Tev vnk smadzeņu vietā ir "cauraudzītis" un san bites. Un tas arī ok, tikai tad domāt, izjust nav ar ko. Bites man patīk, tā ir daba. Cauraudzītis nē. Pēc desmit gadiem semi-veģetārisma, ar iokasti pusdienojot, vēl pirms 10+ gadiem (neēdu dzīvniekus, tikai vistu, kopš 2001), man visu vakaru bija slikti, ļoti slikti, kad sadzēries taisīju protestu, un noēdu dažus cūkgaļas gabaliņus no iokastes šķīvja. Es nenosodu gaļēdājus, pilnīgi pilnīgi nenosodu. Vnk man neder, neēdu.
│Ҩ│ | knābt {2} mēģinājumi | Add to Memories
28.. Jul, 2024 | 21:46
Egoists es negribu būt, un tas jau arī nepiepildīsies. Visas laika prognozes ir bulšits. Mums tā nedēļām solīja lietusgāzes, negaisus, un tikai šodien The Cure formātā knapi pilina, nepārtraukti, visu dienu, memļaki, atguvušies.
Sola, kokus gāzīšot rīt. Khuyu. Neko negāzīs, un lai negāž – man ir naf-naf namiņš, ko vilks nenopūtīs, bet perifērijā tās var būt traģēdijas, ja piepildītos.
So, man nevajag vētras šova pēc, kuras izjauc mājas un dārzus. Citiem tā ir reāla izdzīvošana.
Sola, kokus gāzīšot rīt. Khuyu. Neko negāzīs, un lai negāž – man ir naf-naf namiņš, ko vilks nenopūtīs, bet perifērijā tās var būt traģēdijas, ja piepildītos.
So, man nevajag vētras šova pēc, kuras izjauc mājas un dārzus. Citiem tā ir reāla izdzīvošana.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
28.. Jul, 2024 | 23:13
Pirmo reizi Laura, true open face
Blakus Jāzeps. Mēs staigājām ilgi, pa The Cure Mārupes, pa Pārdaugavas tumšajiem nostūriem, gar sliedēm, pa sliedēm, caur suņu kaku tuneļiem, skulptūru parku pusmārupē, Jāzeps rāpās tajos akmeņos, mēs smējāmies, un noguruši beidzot izsaucām taxi, nokļūt līdz Depo. Nebija daudz vairs palicis, bet bija bijis tik labi, un mēs gribējām ātrāk mājās, tikai vēl jāsapērkās Jūrmalas šosejas Depo visu zāles kārtējai audzēšanai. Jāzeps arī dievināja, un joprojām dievina Lauru. Viņu ir neiespējami nedievināt, kas viņu saticis.
Es zvanu viņai, otro reizi, kopš viņa ir LV. Neceļ. Tas mani ceļ. Viņai ir hyper augsta cena. Mana cena ir tik hyper augsta, ka ir balanss.
2020 @ Depo
Par cenām. Viens lvl no dzīvē bijušajiem kopā, ir Jāzepam, Laurai, man. Pagaidām neviens cits neaizsniedzās, viena paaudze, no 17 gadiem (tolaik Jāzepa 13) līdz maniem 50 (tolaik 4 mazāk).
Jāzeps izvēlējās Lauru, kā savu mammu, pateicis to vārdos Laurai, to jau esmu rakstījis. One love, one soul.
Bērns bija ļoti laimīgs ar Lauru. Es teicu staigājot "Laura ir reāls brīnums (domājot, ka neiespējams, kas ar mums notiek)", un Jāzeps (protams nav viņam viltošanas manevru, vismaz 13 gados) apdomājis, piebilda "Jā". Mēs tā pateicāmies savā sirdī, ka Laura ar mums notiek.
Tikai mans net worth ir zemāks, nesasniedz Lauru. Drusku raudāt, bet es sen vairs neraudu. Ne izliekos, bet vairs neraudu. Esmu tas džeks bunkurā. Mani vairs nesasniegt, un es vairs arī tā nopietni nedzeru. Ejiet dirst, random manas izpausmes.
Norakstam visu. Jāzeps, Laura, Gunta, es. Pārējie ir ārpus borta. Tikai vēl mana mamma ir onboard.
Smieklīgi pieminēt "raudāt", ar tādu strong, cik ļoti esmu piecēlies. Tas nav fake, nogalināms tikai fiziski.
Toreiz Gunta mūs, Jāzepu, Lauru, mani, mūs savāca ziepenē, savā mašīnā "davai, es aizvedīšu jūs līdz Depo". Lūdzām Vienības gatvē izlaist, tālāk mēs iesim.
Milzīga brīvība, pasaule klājās mūsu priekšā. Paldies par pāris kilometriem, lai neietu cauri depresīvajai ziepenei. Pirmais, iegājām burgerotavā, jo Jāzeps, tikko manās mājās paēdis, gribēja burgeri. Es nu tā, – kas par hūniju, tu tikko ēdi. Laura. Un es ok, es laikam par maz dodu, Jāzepam vajag burgeri. Cik tad es viņu lutinu.
Mēs trijatā vislaik smējāmies, jokojām, priecājāmies, varbūt brīžam saskumām, un jutāmies pilnīgi brīvi – ģimene, ko gribēja Jāzeps – Laura, es, un viņš.
Blakus Jāzeps. Mēs staigājām ilgi, pa The Cure Mārupes, pa Pārdaugavas tumšajiem nostūriem, gar sliedēm, pa sliedēm, caur suņu kaku tuneļiem, skulptūru parku pusmārupē, Jāzeps rāpās tajos akmeņos, mēs smējāmies, un noguruši beidzot izsaucām taxi, nokļūt līdz Depo. Nebija daudz vairs palicis, bet bija bijis tik labi, un mēs gribējām ātrāk mājās, tikai vēl jāsapērkās Jūrmalas šosejas Depo visu zāles kārtējai audzēšanai. Jāzeps arī dievināja, un joprojām dievina Lauru. Viņu ir neiespējami nedievināt, kas viņu saticis.
Es zvanu viņai, otro reizi, kopš viņa ir LV. Neceļ. Tas mani ceļ. Viņai ir hyper augsta cena. Mana cena ir tik hyper augsta, ka ir balanss.
2020 @ Depo
Par cenām. Viens lvl no dzīvē bijušajiem kopā, ir Jāzepam, Laurai, man. Pagaidām neviens cits neaizsniedzās, viena paaudze, no 17 gadiem (tolaik Jāzepa 13) līdz maniem 50 (tolaik 4 mazāk).
Jāzeps izvēlējās Lauru, kā savu mammu, pateicis to vārdos Laurai, to jau esmu rakstījis. One love, one soul.
Bērns bija ļoti laimīgs ar Lauru. Es teicu staigājot "Laura ir reāls brīnums (domājot, ka neiespējams, kas ar mums notiek)", un Jāzeps (protams nav viņam viltošanas manevru, vismaz 13 gados) apdomājis, piebilda "Jā". Mēs tā pateicāmies savā sirdī, ka Laura ar mums notiek.
Tikai mans net worth ir zemāks, nesasniedz Lauru. Drusku raudāt, bet es sen vairs neraudu. Ne izliekos, bet vairs neraudu. Esmu tas džeks bunkurā. Mani vairs nesasniegt, un es vairs arī tā nopietni nedzeru. Ejiet dirst, random manas izpausmes.
Norakstam visu. Jāzeps, Laura, Gunta, es. Pārējie ir ārpus borta. Tikai vēl mana mamma ir onboard.
Smieklīgi pieminēt "raudāt", ar tādu strong, cik ļoti esmu piecēlies. Tas nav fake, nogalināms tikai fiziski.
Toreiz Gunta mūs, Jāzepu, Lauru, mani, mūs savāca ziepenē, savā mašīnā "davai, es aizvedīšu jūs līdz Depo". Lūdzām Vienības gatvē izlaist, tālāk mēs iesim.
Milzīga brīvība, pasaule klājās mūsu priekšā. Paldies par pāris kilometriem, lai neietu cauri depresīvajai ziepenei. Pirmais, iegājām burgerotavā, jo Jāzeps, tikko manās mājās paēdis, gribēja burgeri. Es nu tā, – kas par hūniju, tu tikko ēdi. Laura. Un es ok, es laikam par maz dodu, Jāzepam vajag burgeri. Cik tad es viņu lutinu.
Mēs trijatā vislaik smējāmies, jokojām, priecājāmies, varbūt brīžam saskumām, un jutāmies pilnīgi brīvi – ģimene, ko gribēja Jāzeps – Laura, es, un viņš.