28.. Jul, 2024 | 23:13
cibiņš ≡: zivs
Pirmo reizi Laura, true open face
Blakus Jāzeps. Mēs staigājām ilgi, pa The Cure Mārupes, pa Pārdaugavas tumšajiem nostūriem, gar sliedēm, pa sliedēm, caur suņu kaku tuneļiem, skulptūru parku pusmārupē, Jāzeps rāpās tajos akmeņos, mēs smējāmies, un noguruši beidzot izsaucām taxi, nokļūt līdz Depo. Nebija daudz vairs palicis, bet bija bijis tik labi, un mēs gribējām ātrāk mājās, tikai vēl jāsapērkās Jūrmalas šosejas Depo visu zāles kārtējai audzēšanai. Jāzeps arī dievināja, un joprojām dievina Lauru. Viņu ir neiespējami nedievināt, kas viņu saticis.
Es zvanu viņai, otro reizi, kopš viņa ir LV. Neceļ. Tas mani ceļ. Viņai ir hyper augsta cena. Mana cena ir tik hyper augsta, ka ir balanss.
2020 @ Depo
Par cenām. Viens lvl no dzīvē bijušajiem kopā, ir Jāzepam, Laurai, man. Pagaidām neviens cits neaizsniedzās, viena paaudze, no 17 gadiem (tolaik Jāzepa 13) līdz maniem 50 (tolaik 4 mazāk).
Jāzeps izvēlējās Lauru, kā savu mammu, pateicis to vārdos Laurai, to jau esmu rakstījis. One love, one soul.
Bērns bija ļoti laimīgs ar Lauru. Es teicu staigājot "Laura ir reāls brīnums (domājot, ka neiespējams, kas ar mums notiek)", un Jāzeps (protams nav viņam viltošanas manevru, vismaz 13 gados) apdomājis, piebilda "Jā". Mēs tā pateicāmies savā sirdī, ka Laura ar mums notiek.
Tikai mans net worth ir zemāks, nesasniedz Lauru. Drusku raudāt, bet es sen vairs neraudu. Ne izliekos, bet vairs neraudu. Esmu tas džeks bunkurā. Mani vairs nesasniegt, un es vairs arī tā nopietni nedzeru. Ejiet dirst, random manas izpausmes.
Norakstam visu. Jāzeps, Laura, Gunta, es. Pārējie ir ārpus borta. Tikai vēl mana mamma ir onboard.
Smieklīgi pieminēt "raudāt", ar tādu strong, cik ļoti esmu piecēlies. Tas nav fake, nogalināms tikai fiziski.
Toreiz Gunta mūs, Jāzepu, Lauru, mani, mūs savāca ziepenē, savā mašīnā "davai, es aizvedīšu jūs līdz Depo". Lūdzām Vienības gatvē izlaist, tālāk mēs iesim.
Milzīga brīvība, pasaule klājās mūsu priekšā. Paldies par pāris kilometriem, lai neietu cauri depresīvajai ziepenei. Pirmais, iegājām burgerotavā, jo Jāzeps, tikko manās mājās paēdis, gribēja burgeri. Es nu tā, – kas par hūniju, tu tikko ēdi. Laura. Un es ok, es laikam par maz dodu, Jāzepam vajag burgeri. Cik tad es viņu lutinu.
Mēs trijatā vislaik smējāmies, jokojām, priecājāmies, varbūt brīžam saskumām, un jutāmies pilnīgi brīvi – ģimene, ko gribēja Jāzeps – Laura, es, un viņš.
Blakus Jāzeps. Mēs staigājām ilgi, pa The Cure Mārupes, pa Pārdaugavas tumšajiem nostūriem, gar sliedēm, pa sliedēm, caur suņu kaku tuneļiem, skulptūru parku pusmārupē, Jāzeps rāpās tajos akmeņos, mēs smējāmies, un noguruši beidzot izsaucām taxi, nokļūt līdz Depo. Nebija daudz vairs palicis, bet bija bijis tik labi, un mēs gribējām ātrāk mājās, tikai vēl jāsapērkās Jūrmalas šosejas Depo visu zāles kārtējai audzēšanai. Jāzeps arī dievināja, un joprojām dievina Lauru. Viņu ir neiespējami nedievināt, kas viņu saticis.
Es zvanu viņai, otro reizi, kopš viņa ir LV. Neceļ. Tas mani ceļ. Viņai ir hyper augsta cena. Mana cena ir tik hyper augsta, ka ir balanss.
2020 @ Depo
Par cenām. Viens lvl no dzīvē bijušajiem kopā, ir Jāzepam, Laurai, man. Pagaidām neviens cits neaizsniedzās, viena paaudze, no 17 gadiem (tolaik Jāzepa 13) līdz maniem 50 (tolaik 4 mazāk).
Jāzeps izvēlējās Lauru, kā savu mammu, pateicis to vārdos Laurai, to jau esmu rakstījis. One love, one soul.
Bērns bija ļoti laimīgs ar Lauru. Es teicu staigājot "Laura ir reāls brīnums (domājot, ka neiespējams, kas ar mums notiek)", un Jāzeps (protams nav viņam viltošanas manevru, vismaz 13 gados) apdomājis, piebilda "Jā". Mēs tā pateicāmies savā sirdī, ka Laura ar mums notiek.
Tikai mans net worth ir zemāks, nesasniedz Lauru. Drusku raudāt, bet es sen vairs neraudu. Ne izliekos, bet vairs neraudu. Esmu tas džeks bunkurā. Mani vairs nesasniegt, un es vairs arī tā nopietni nedzeru. Ejiet dirst, random manas izpausmes.
Norakstam visu. Jāzeps, Laura, Gunta, es. Pārējie ir ārpus borta. Tikai vēl mana mamma ir onboard.
Smieklīgi pieminēt "raudāt", ar tādu strong, cik ļoti esmu piecēlies. Tas nav fake, nogalināms tikai fiziski.
Toreiz Gunta mūs, Jāzepu, Lauru, mani, mūs savāca ziepenē, savā mašīnā "davai, es aizvedīšu jūs līdz Depo". Lūdzām Vienības gatvē izlaist, tālāk mēs iesim.
Milzīga brīvība, pasaule klājās mūsu priekšā. Paldies par pāris kilometriem, lai neietu cauri depresīvajai ziepenei. Pirmais, iegājām burgerotavā, jo Jāzeps, tikko manās mājās paēdis, gribēja burgeri. Es nu tā, – kas par hūniju, tu tikko ēdi. Laura. Un es ok, es laikam par maz dodu, Jāzepam vajag burgeri. Cik tad es viņu lutinu.
Mēs trijatā vislaik smējāmies, jokojām, priecājāmies, varbūt brīžam saskumām, un jutāmies pilnīgi brīvi – ģimene, ko gribēja Jāzeps – Laura, es, un viņš.