21.. Mar, 2024 | 02:35
Eižena multene ir ļoti ļoti cool, reāli arī pro izpildījums. Redzams, ka bērniem ir daudz spēju, – viņiem ir gan dots, gan ar viņiem darbojas, [viņus un doto] attīstot.
Viņi ir mīlēti, ir the key, un pārējais jau ir ieguldāms darbs.
Viņi ir mīlēti, ir the key, un pārējais jau ir ieguldāms darbs.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
21.. Mar, 2024 | 03:51
Vēl par apveltītajiem.
Ciba joprojām ir neskartākā vieta webā, un tāpēc maz iemaldās tādu, kas neredz, ka misene ir high art – cilvēks nāk un dāvina noskaņu, stāstu, un fantastisku tēlojumu.
Padzēšot un noīsinot: Sīki ir izcelt tikai vienu aspektu no visa, bet aiz tā nepaklups tikai patiešām zīmējoši cilvēki (definilināri, ne es), kas vēro, pamana, sajūt, un spēj pārnest to uz "papīra", nepazaudējot daļu pa ceļam. Tas ir TIK hard (šoreiz atkal par sevi), ka svītriņas konfigurācija pie vaiga, var pamainīt spēli. Līdzigi jau būs, bet kam vajag aptuvenas lugas.
Un odā misenei, pasaka "Karaļdēls un skelets" ir viena cilvēka unikāls darbs, kā Eižena multene.
Visi mani labie sākumi, kas palikuši uz domkratiem, ir sapnis par viena cilvēka teātri. Un sapņot man patīk tik ļoti... un reizēm tik dumji (zināt zinu, bet neteikšu. vnk lieki).
Dienā, kad sliktā formā tomēr aizrāvos uz Spilvi, tur nonācis gavilēju, ka nepaliku mājās, ka esmu, eju, redzu, elpoju, fočēju, iztēlojos. Man nav sev komplimentu par kreativitāti, bet pamanu, ka iespēja ko foršu darīt, mani baro un atdzīvina, iepriecina. Tas nekas, ka jau studiju laikos palaidos, un šobrīd man drīzāk jāslēpj, ka esmu mācījies. Apjēdzot savu aktuālo skillu, (atvainojos, bet būs saprotami kāpēc pieminu) Lauru neparko negribēju zīmēt, tomēr beigās piekritu, ar pilteni uz rūtiņlapas, roku/acis 12 gadus netrenējis, un portretu ar pilteni vispār laikam pirmo reizi. Akkk, Diewws. Traģēdijas apmērs bija neiedomājams. Mierīgi varēju sākt pa solim kāpt lejup kapenēs, un palūgt uzvilkt sev pāri akmens plāksni. Es nekad vairs nezīmēšu cilvēkus (ja vien kas neiedomājams neliks trenēties ik dienas).
Mans key (un tas nav nekāds noslēpums), ir asorti no daudz kā pa druskai, kas man padodas. Producents, ir laikam vistuvāk, kā es sevi varu nodefinēt, jo zem tā satagoju visas pieejamās prasmes, kuras kombinēju pēc nepieciešamības. Būtu stipri jādomā, lai atcerētos, ko no ikdienas, ne ūber-sapņu-nerealizētā, neesmu pieveicis (bēdīgie plosta recidīvi te nekvalificējas). Ir sākotnēji dotais un definēts vajadzīgais, viss pa vidu ir mans darbiņš. Un saka urrā, ne par khh, ^labu mākslu^, bet ka uzdevums ir atrisināts un nogādāts gala stacijā "preces izskatā".
Bet stāsts, kā jau sācies, bija par to, ka ir ļoti jāspēj uztvert, un ļoooti labi jāmāk zīmēt, lai izstāstītu tik fakin dzīvus un skaidri nolasāmus apstākļus, izteiksmes, situācijas, tehnikā, daudz robustākā un sarežģītākā par pilteni.
Ciba joprojām ir neskartākā vieta webā, un tāpēc maz iemaldās tādu, kas neredz, ka misene ir high art – cilvēks nāk un dāvina noskaņu, stāstu, un fantastisku tēlojumu.
Padzēšot un noīsinot: Sīki ir izcelt tikai vienu aspektu no visa, bet aiz tā nepaklups tikai patiešām zīmējoši cilvēki (definilināri, ne es), kas vēro, pamana, sajūt, un spēj pārnest to uz "papīra", nepazaudējot daļu pa ceļam. Tas ir TIK hard (šoreiz atkal par sevi), ka svītriņas konfigurācija pie vaiga, var pamainīt spēli. Līdzigi jau būs, bet kam vajag aptuvenas lugas.
Un odā misenei, pasaka "Karaļdēls un skelets" ir viena cilvēka unikāls darbs, kā Eižena multene.
Visi mani labie sākumi, kas palikuši uz domkratiem, ir sapnis par viena cilvēka teātri. Un sapņot man patīk tik ļoti... un reizēm tik dumji (zināt zinu, bet neteikšu. vnk lieki).
Dienā, kad sliktā formā tomēr aizrāvos uz Spilvi, tur nonācis gavilēju, ka nepaliku mājās, ka esmu, eju, redzu, elpoju, fočēju, iztēlojos. Man nav sev komplimentu par kreativitāti, bet pamanu, ka iespēja ko foršu darīt, mani baro un atdzīvina, iepriecina. Tas nekas, ka jau studiju laikos palaidos, un šobrīd man drīzāk jāslēpj, ka esmu mācījies. Apjēdzot savu aktuālo skillu, (atvainojos, bet būs saprotami kāpēc pieminu) Lauru neparko negribēju zīmēt, tomēr beigās piekritu, ar pilteni uz rūtiņlapas, roku/acis 12 gadus netrenējis, un portretu ar pilteni vispār laikam pirmo reizi. Akkk, Diewws. Traģēdijas apmērs bija neiedomājams. Mierīgi varēju sākt pa solim kāpt lejup kapenēs, un palūgt uzvilkt sev pāri akmens plāksni. Es nekad vairs nezīmēšu cilvēkus (ja vien kas neiedomājams neliks trenēties ik dienas).
Mans key (un tas nav nekāds noslēpums), ir asorti no daudz kā pa druskai, kas man padodas. Producents, ir laikam vistuvāk, kā es sevi varu nodefinēt, jo zem tā satagoju visas pieejamās prasmes, kuras kombinēju pēc nepieciešamības. Būtu stipri jādomā, lai atcerētos, ko no ikdienas, ne ūber-sapņu-nerealizētā, neesmu pieveicis (bēdīgie plosta recidīvi te nekvalificējas). Ir sākotnēji dotais un definēts vajadzīgais, viss pa vidu ir mans darbiņš. Un saka urrā, ne par khh, ^labu mākslu^, bet ka uzdevums ir atrisināts un nogādāts gala stacijā "preces izskatā".
Bet stāsts, kā jau sācies, bija par to, ka ir ļoti jāspēj uztvert, un ļoooti labi jāmāk zīmēt, lai izstāstītu tik fakin dzīvus un skaidri nolasāmus apstākļus, izteiksmes, situācijas, tehnikā, daudz robustākā un sarežģītākā par pilteni.