zivs -

Datorfailu mapes "Kaartot", "Desktop vecais", "pagaidu", un tādā garā, liecina par kārtību mīlošu, bet nepieredzējušu, vēl labticīga naivuma iedrošinātu cilvēku. Vai zināt daudzus, kas uz vēlāku atliktās mapes būtu arī sakārtojuši?
Ar katru nākamo migrāciju uz jaunu disku, šīs mapes papildina nogulumiežu depozītu, kas glabā datus par laika nogriezni, kad tie veidojušies.
Pilnīgi noteikti starp mums ir arī cilvēki, kas tura savus kontrolpirkstus uz pulsa, un seko, lai visas mapes/dati būtu sastrukturēti un indeksēti; neatradīsiet nevienu neizpakotu banānu kasti ar pārvākšanās atzīmēm  LUSTRA   EGLīŠU mant.   SERVĪZE ČEHU,  kā jau mēs mēdzam marķēt migrēšanai sapakoto iedzīvi.

Muzejus, kur ieži un mapes izcelti virszemē, un sarindoti pēc tonalitātēm, atstāsim dīkām, lietainām brīvdienām, un šobrīd dosimies mums pazīstamajā un pierastajā pilsētvidē, veikt virskārtas urbumu kopā ar ģeologiem-entuziastiem, kas dalīsies ar savām zināšanām, un ļaus arī mums ieskatīties relatīvi nesenā laikā, kad šie nogulumi veidojās.

1. diena. Meistarklase K.Ūkrija vadībā

Viens no mūsu šodienas pavadoņiem, Knuts Ūkrijs, tikko beidzis gatavot izpētes vietu, no seklā urbuma izceļ ģeoloģijas pēctniecības nozarei tik raksturīgo instrumentu – bļitkotāju urbi, un demonstrē asfalta atsegtos slāņus:

"Šī urbuma dziļākie slāņi datējami ar 1990-1992.gadu. Nogulumu sastāvs ļauj formēt priekšstatu par tā laika sabiedrības attīstības līmeni, aktualitātēm. Ja ieskatīsimies urbumā vērīgāk, varēsim pamanīt pārkaļķojušos senākos iežus, un smago metālu pēdas, kas bija raksturīgi šim ģeogrāfiskajam apgabalam. Pastāv uzskats, ka bez paaugstinātā ogļskābās gāzes īpatsvara, atmosfērā nozīmīgu vietu ieņēma smago metālu gāzveida savienojumi, kas nonākot gruntsūdeņos un tālāk jau dzeramā ūdens akās, veicināja pamatiežu un seno priekšsteču smadzeņu pārkaļkošanos.

"Šie faunu izaicinošie ekoloģiskie apstākļi turpinājās līdz jaunajai ģeoloģiskajai ērai, kad atmosfēras sastāvs pamazām sāka atbrīvoties no svina savienojumiem, un ogļskābās gāzes vietu atmosfērā sāka ieņemt skābeklis. Arī arheolobotāniskās analīzes apliecina, ka tajā laika periodā [1991.g., red. piezīme] notikušas grandiozas ģeoloģiskas pārmaiņas, kas skāra arī klimatu."

"Kā gan izskatījās šis Zemeslodes reģions laika posmā, kad ēras mijās, vienai nomainot otru? Laika nogrieznī, ko mēs, ģeologi mēdzam dēvēt par Pārmaiņu Laiku.", – mūs mēģina ieintriģēt runātīgais Knuts, kuru citi pētniecības kluba biedri iesaukuši par Kūkriju, gan uzvārda dēļ, kas pat neattapīgākajiem ļaus apķerties, ka pirms uzvārda, universālai jautrībai, jāpievieno Knuta pirmais burts, gan jaunībā izdaudzinātās saldumkāres dēļ."

"Vai debesis bija oranžas, un lija skābie lieti?", Kūkrijs viltīgi smaida, mūs vērojot, un pēc elpas garuma pauzes, turpina: "Ar šodienas cilvēka acīm atskatoties, atšķirībai būtu jābūt ievērojamai, taču šodien neviens gan nevarēs precīzi ilustrēt Pārmaiņu un Pirmspārmaiņu dabas ainavu. Tikai zināms, ka toksiskie atmosfēras savienojumi samazināja dzīves ilgumu un veicināja galvas apkārtmēra un masas palielināšanos."

"Zināms noteikti, ka cilvēki, varbūt mūsdienu izpratnē, pat necieta no indīgo gāzu savienojumu sakairinātajām acīm, bet kā nepateicīgu rotu nesāja lielas, smagumā noliektas, šūpīgas galvas, ietekmētas ar gruntsūdenī nonākušo kaļķi.", – meistarklases beigās, savu savdabīgo humoru mums atklāj Kūkrijs. Un mēs smejamies, jau apraduši, ka esam starp savējiem.

Meistarklase ar Knutu. Āfterpārtijs (tuvējā kafe)

Daži Kūkrija biedri (nu jau mēs arī visai droši viņu atļaujamies tā uzrunāt), viņu pazīst jau no laikiem, kad Knuts galvaspilsētas centra nomales pagalmā, uz bluķīša izklājis padomju ražojuma džinsa auduma bikses, kleksējis tās ar saķidrinātu balto logu krāsu, lai panāktu "vārītu džinsu" efektu. Neviens īsti nevarēja pateikt, kāds bijis šis modes eksperimenta rezultāts, un vai Knuts ar tām [džinsām] pēctam arī gājis sabiedrībā. Knuts pats viņiem esot reiz lielījies, ka padomju varas ekonomiskajā uzplaukumā un visa pārbagātībā, kā akla vista ticis pie grauda, (pie, acīmredzot, kādas labās fejas uzburta) spoguļplēves gabaliņa, ar neredzētām īpašībām: mirdz kā alumīnija folija, bet nav folija (nečaukst), necaurspīga, gaismu blāvi caurlaidīga, kad pietuvina acīm. Kas tas ir? Pieļauju, ka mīkla ir Advanced erudīcijas līmenim. Kam 90-ajā arī bija 17, un arī tik ļoti kārojās "kaķenes" – šauras, nenormāli seksīgas (Knuts par TO vēl gadiem pat neaizdomājās, arī paliekot viens ar domām, kuras viņu tālāk par kapitālistiskiem sapņiem neveda) spogulenes, saulesbrilles, varētu būt mīklu minēšanas sāncensis.
Lūk, viens no jau nedaudz ieskurbušajiem ģeologiem apgalvoja, ka esot gan redzējis rezultātu, gan gājis solī ar Knutu pa Ziedoņdārzu. Stāsts ir ticams, jo to papildināja arī Knuts pats. Esot bijis tā, ka brilles Kūkrijs uzmeistarojis gana ērtas.

[Garai] Atkāpei, kura pārnesama rindkopā, ka Kūkrijam esot paticis gatavot jebko. Vārda izplatītākajā nozīmē arī torti, vēl tuvāk savas izcelsmes sākumam, kā arī visādus interesantus priekšmetus. Knuts vēl bija pusaudzis, un našķi dzīves līnijā viņam vijās cauri kā maģistrālais kabelis, ka lai mielotos ar šokolādes sieriņiem, arī pēc vasaras piepelnīšanās Piena Kombinātā, pacietībā, vasaras dienā sēdēja istabā, un ar ps-rs ražojuma kaligrāfisko rīku, parastāko, melno lodīšu pildspalvu, kam pēc idejas būtu jāatstāj pleķainas neregulāra biezuma līnijas, to rīku savās rokās savaldīja, jau iepazinis rīka nepilnības, un pirms rīka predzamās kļūdas, ielika savu kontr-kļūdu, lai viss nonullējas. Objektīvu retrospektīvu par paveikto, arī tad nebija iespējams sniegt, jo uzzīmētā caurlaide sanāca glīti, varbūt pat ar zilās pildspalvas zīmogu. Uz gala akceptu, RPK kadru daļā pabāzt ierēdnei zem deguna, paredzot novēroto, optimistiskāko scenāriju, ka neieskatoties, uzspiedīs pagarinājuma štampu pieejai kārumiem vēl uz mēnesi. Un tad mūsu Kūkrijs izdarīja, ko ļoti daudzi dara. Kadru daļas sievietes taujāts, mulsa, sarka, un taisnojās, ka draugs to esot zīmējis. Kadru daļai laikam patika, ne taču turēja par muļķi, ka pieķerts mēginātu vēlreiz. Smaidīja, Knutam pārbijušamies. "Pasakiet savam draugam, ka viņš ļoti labi zīmē", un labvēlīgi smaidīdama, ļāva viņam iet, caurlaides apliecības repliku savācot fondiem, savā šūplādē.
Otrā aiz saldumiem, Kūkrija aizraušanās bija zīmēšana, un traki, cik daudz kas (par uz velo bāzes, bez zināšanām, bez normāliem instrumentiem un atbilstošām detaļām, uzbūvēto mopēdu, kurš spēja nobraukt ~ 15m, pirms izjuka reizinātājos, šoreiz nē).
Knuts šķiet kaut kur man līdzīgs, mums ļoti daudz kas sakrīt. Šajā afterpārtijā uzzināju, Knuts dievināja mūziku, visu moderno Rietumu popu, piemēram, viņu veldzēja Modern Talking ritmiskās skaņas. Kā sapratu, Kūkrijs ir audzis ģimenes labdabīgajā pusē, dažādās nozīmēs labos apstākļos, bet tas nekādi nepietuvināja gadiem sapņoto magnetofonu. Krāja pats, bet krāšanas progresa svītriņa pamanāmi nevirzījās, pat pa rublim pievienojoties kasītē, sveicamajās dienās pat par trīs rubļiem. Knuts pagaršoja no viņam jau bērnībā pasniegtā realitātes kausa. Jo tāds viens lētākais maģītis maksāja kā pieauguša strādnieka mēnešalga, vai labāks – 2 arī manas mammas algas (es saku, ka mums ar Knutu daudz kopēja) vai 1 heftija-inženiera.
Auga Knuts, auga izpratne, auga kvalitātes prasības, auga vēl pāri tām, kuras joprojām nebija saskatāmi pietuvinājis. Viņš saprata, ka viņam ir jau cik? 15, vai 16? Uz mammu nav ko cerēt, nu neatļausies viņa neko tādu, un auga ziķer's, auga prāts, un kādos 16, godīgos veidos tika pie viena lētuča, kas kaseti tin, kaut kādu skaņu arī var dzirdēt, un vēl koši sarkans!

Cepurīte Garajai Atkāpei

Ja varējis sakrāt no stipendijām neklausāmu mēslu, kas liedz sapņot par padomju elektronikas industrijas lepnumu – stereodeku Majak 233, kurš mājas vajadzībām ir pāri acīm labs.
Kūkrijs apmet glāzīti otrādi, un nogaidījis dzērienu izsildām kaklu, turpina. Viņam esot bijis labs draugs, kurš arī labu tehniku spējis novērtēt. Draugs bijs mežonīgi labs, ko tik viņi kopā nebija darījuši, bet Knuta draugi ģeologi kļuva manāmi nemierīgi, jo šķita, ka biju aizskāris kādu nevēlamu tēmu. Kādā brīdī, kad Knuts bija mūs uzpauzējis, līdz atgriežas no labierīcībām, viņa kolēģi man diskrēti pastāstīja par killer-combo, kā viņa biedri to apzīmē: tas ir, kad Knuts labprāt atcerās visas trakulības, un viņam atmiņas un pacietības pietiekot Terabaitiem, – kā runā, pat no 10 gadu bērnbūšanas pagātnes. Un ja Knutam vaigi sāk silt, tad Meistarklases šodien var slēgt, un katram jāatcerās kāda piemirsta tikšanās vai pasākums, lai steidzami sauktu boltiņu un nāvējošo kombo, ieskurbušo Knutiņu atstātu pārdomās, kuras ātri pāriet, tikko redzeslokā atkal parādās ausis ar bungādiņām.

Personiski pazīstu, negluži cilvēku tipu, bet labi spēju iedomāties, ka var nomīdīt ausis, un atsalu pret stāstnieku, vēl korekti noklausoties izvērstu viņa superagrās jaunības stereosapni. Vienam no viņa 3 draugiem tāds Majaks bija mājās, un tad protams ne tikai podus esot gāzuši, bet rakstījuši vārdus uz lapiņas, patinot kaseti atpakaļ, steidzami pierakstot nākamās rindas. Knuts nokrekšķinājās izteiksmē, kā sakārtojot balsi, un ierūcās "Voords. M-m-m. Don kamīzī.", tad nogaidīja prātā dziesmas turpinājumu, nemelodiski pierūcot trūkstošo liriku, un atsāka jau piedziedājumā: "Jelou čester, m-m-m-m-m m-m-m-m-m-m, onmāon", bet tas laikam arī bija viss, ko viņš no fonētiskajiem konspektiem spēja atsaukt atmiņā.

Jāatzīst, ka sāka šķist, ka esmu brīdināts par vēlu, un spunde jau ir vaļā. Bet Kūkrijs neizskatījās ne tuvu tā sameties, lai sāktos bērnības karaoke.
Tas esot F.R. Deivids, Kūkrijs izskatījās apmierināts, ka zina izpildītāju,... Nenoklausījies teikumu līdz galam, pasniedzos pāri galdam pēc cidoniju stiprā liķiera, un iemetu prāvāku malciņu, jo līdz tam vienalga nonāks, ja nedošos prom jau drīzumā.
Sajutis pārmaiņas mikrovidē, Knuts viegli iztaisnojās, un tā kā pārgrupējās. Piemēroti, lai es neuzkrītoši nopūstu "Jāiet uzpīpot", un celtos kājās.

Atgriezies, sastapu Knutu iegrimušu domās, ne sapņainu, bet kā iestrēgušu uz kādas idejas, kura tūlīt tūlīt jāatrisina. Viņa biedri, ģeologi, tagad izskatījās garlaikoti, un pasīvi gudrojam pielietojumu atlikušajam vakaram. Es ievilku to garo pieklājības elpu, ar kādu mēdz iesākt frāzes, atvadoties. Kāds pie galdiņa cēlās kājās, vēl kāds sāka meklēt jaku, taustoties aizmugurē pie atzveltnes. Krēslas brīdis, ar tvanējošo promiešanas murdoņu, koka krēslu bīdīšanu pa flīzēm. Piegāju tuvāk galdam, droši pasniedzos pēc atlikušā cidoniju liķiera, lietišķi iztukšoju, it kā mani tas vispār neinteresētu, un ar ieturētības izteiksmi, noslēdzos pastāvot, kamēr šis bēru process pāries atspirdzinošajā fāzē, kad visi no telpām nonāk spirgtajā pavasara gaisā, un pamazām sāk atdzīvoties balsis, jau nedaudz citās, dzidrākās tonalitātēs un noskaņās.

Neraža, esmu izrādījies Knutaprāt piemērots klausītājs. Viņš turās vairāk tuvumā man, viņa biedri nedaudz nostāk. Nu ja, jaunas asinis. Biedri, un daži no tiem, kā saprotu, ir arī viņa draugi, Knuta verbālās audiogrāmatas nevarētu būt nenoklausījušies, un saprotami, ka mutīgais Knuts tur klausītāju auditoriju necer atrast saviem seniem stāstiem. Ai, nieki, sāk palikt vienaldzīgāk.
Ko viņš man tur tagad grib rādīt?



"Ok, un kas tas ir?"
"Selfijplakāts, pasākumam Andrejsalā, 2009-ajā." "Nezinu kāpēc manu vārdu tur Kārlēns iepina, ne es tur biju, ne zinu, par ko vispār bijusi dziesma."
Paldies Dievam, viņš spēj par sevi arī pasmieties. Tā jau vieglāk.
"Jā smuki", bez lielas intereses, piefiksējot, ka zaļā tonis ar melnbaltajiem fragmentiem liek domāt, ka viņam bijušas arī svaigākas dienas.
Kāpēc mani Knuts sāk kaitināt un piegriezties, ka sāku viņu vērtēt un tiesāt? Klasika te ir neērta, jo tā definē, ka otrā kaitina īpašības, kas ir pašā, bet ir noliegtas, "atceltas".

Šitāds esot Majaks 233, rāda man, atradis telefonā bildi.
Wtf? Neko neatbildu.
Kad izstāstīja pie nobeiguma kulminācijas tobrīd kafe uzpauzēto epizodi, sapratu, ko viņš tik pacietīgi bija gaidījis atrisināmies. Viņš bijis gribējis palielīties, un lielīšanās motīvs bija ieslēgts pastāsta pēdējos, nepabeigtajos teikumos, kurus sanāk, viņš godam bija cieties un gaidījis, jo es vienīgais vēl nebiju dzirdējis. Manī bija divējādas sajūtas, ja ne trejādas, Trešā ir sirsnība, kā viņš bija toreiz kārojis, ka pilnīgi izgatavojis, no veikalā nopērkamas elektronikas furnitūras, pēc acumēruma atmiņas, un gan jau pamatīgi izpētījis pie drauga un iegaumējis, no kartona, plastmasas, ar melno guašu gludi apkrāsotu korpusu. Pabeidzis roku darbu, svinīgi ielicis īstu kaseti ligzdā, nosegt visgrūtāk labi atdarināmo un detalizēto vietu, un viņam bija izdevies.
Viņa draugs tikai pieskāries butaforijai, iepletis muti, pakāpies atpakaļ, zinādams, ka Knuts tādu nevar atļauties, vēlreiz notaustījis. Kā sapratu, Knutiņš jau bija sācis mācīties "amatniekos", kur viņam parādīja, kā kuzkina-maķ, ir jāklāj guaša, un ko nozīmē precīzi. Noteikti ne lodīšu pildspalva.
Parējās divas sajūtas bija neglaimojošs žēlums, jo viņš pats ir sapinies, un nekas īsti viņu neiepriecina, pat ne atmiņu ciklēšana, no kuras viņš gurst. Un brandavīns, – kam tad tas nepalīdz. Neiepriecinājums kļūst vienaldzīgāks, un droši pieturies, aptausti, ka temperatūras ventīlis, ja kas, ir pa rokai.
Un pirmais no trim, vai vienalga, pēdējais, ko saskatīju, ka esmu viņam ļoti līdzīgs, vienkārši gadus 10-15 jaunāks. Vēl.
Bet vienalga, pa gabalu no viņa, jo no viņa staro nedaudz vecišķa nelaimes čupiņa, iesprūdusi, kā tā nepabeigtā lielīšanās plate kafejnīcā. Es nevaru visus izglābt, un nevarētu pat vienu. Vismaz tagad zinu uz ko netiekties. Neesi kā Kūkrijs.



Sāk kļūt vēls vakars. Cik pulkstens, desmit vēl nav?
Dīvains vakars, derētu ko uz mājām paņemt, ieslēgt mūziku, un aizmirst par skumjo veci, kurš nemaz nebija tik skumjš pirms killer-combo atmiņām un siltuma ventiļa.
Nu, vienkārši nedomāt par viņu. Pilns ar večiem, kam nelīdzināties.
Bāc, cik ir pulkstens? 22:07? Fāk!
Nu neko, tagad nav starpība, jāapstājas samiernieciski uzpīpēt. Ir mierinājuma atsvars atsevišķās reizēs, lietās, situācijās, kuras nevēlies, lai notiek. Neesmu par to domājis daudz, bet tas nenoderētu laimīgiem cilvēkiem. Veikalu slēgšanas nokavēšana ir brīnišķīgs piemērs. Kamēr veikals atvērts, tev ir plāni, gan par aktuālo loģistiku, gan ko darīt tālāk, un mazs adrenalīns visu noturēt savās rokās, kas uz pasaules pat par 1% nav garantēts.
Knuts tepat vien ir. Ir miers, šovakar nav vajadzīga ne loģistika, ne plāni, ne galaktikas kontrole. Maldi, ka plāna realizēšana piešķirs power-up, nav pat 0,1% baterijas vērti, tos kaut vai paturēt prātā. Tas, šķiet, ir pietiekami mierīgs mācību modelis, prototips, lai saprastu, kā darbojas mierinājuma atsvars.
Piestājis arī pāris metrus tālākais K.Ūkrija kolēģu, ģeologu bariņš. Viņi arī laikam bija vēl cerējuši uz veikalu. Nav vairs atvadīšanās izturēšanās, visriebīgākā no sajūtām, ko nemāku dabiski. Pamatiestatījums ir tūkstoš "labos" veidos locīties, lai apliecinātu, es nezinu, ko. Ka ir vērts ar mani vēl kādreiz ielaisties? Zinot sevi, nē. Es nevienam negribu būt vajadzīgs pasniegts, saldēts, marinēts, uzsildīts vai atdzesēts. Neatklāt, ka man tā ir uzbūvē ielikta spēle, jo empātiju kā jēdzienu, un vēlāk arī vērtību sāku uztvert, kopš mani čigānu draugi uzcienāja mani ar "bombu". Tā viņi sauca kaņepes ziediņus, angļi par "bud". Abejādi nesmuki. Kad aptvēru, ka empātija man nav inner resurss, es to outsourcoju (kā to pateikt latviski? citādi skan stipri vien muļķīgi), jo kad tu sāc redzēt... Attapties bez integrētās Dieva dāvanas cilvēkam, ir vairāk muļķīgi, nekā skriet stundu (kam kājas spēj skriet), un nokavēt veikalu vienu minūti. Tu esi gatavs maksāt, vienalga cik tas maksā, ar to, kas tev ir pieejams. Vai es būtu ko sajaucis, un cigaretē nebija tikai tabaka? Uz pasaules ir komforts. Ieslēdz atrašanās vietas noteikšanu, pagaidi lēno lietotni startējamies līdz adreses lauciņam.
Pa to laiku, kamēr vadītājs pabeidz iepriekšējo braucienu, bez sirds uzspiestajām obligācijām, atvadies no dienas biedriem, un tev viss sanāk normāli, jo zina, – tu esi taxi iezīmētajā laika logā, viņi pieņem tavu neizplūdušo, pieklājīgo atvadīšanos un nepiespiesti labos vārdus. No tears, no fears.

Kūkrijs man palika atmiņā, ar visām trijām, atšķirīgajām sajūtām par viņu. Vēl esot brīdim, līdz ieradīsies taxi, viņš izstāstīja, ka jaunībā bijis humoresku žanra mīļotājs, un mīļakais žurnāls viņam bijis Dadzis. Par K.Ūkriju viņš pats sevi pirmais esot nodēvējis, nosūtot savu pirmo humoresku Dadzim, lasītāju darbu konkursam. Iedomājos viņu jaunu, stulbu, bet neslāpējami priecīgu. Arī gudrāku līdzbiedru viebšanās par tādu neaptēstu, nekoptu prieku, viņam vispār nespēja neko atņemt. Viņš nedievināja gudrību, viņam vislaik bija daudz vairāk par gudrību, bet to ne viņš tolaik, ne kāds, kas gribētu viņu iemērkt ar galvu zem ūdens, nesaprata.
"Lūk, 1 min palikusi. Davai, čau! Paldies!"

Atgriezos mājās, mierīgs, un, ne vienmēr pieejamajā prāta uzstādījumā, ka nav nedz slikti, nedz labi, arī ne vienalga, – man der. Un interesanti bija satikt sevi pēc gadiem.
Humoresku viņš telefonā parādīja. Tad jau iespējams, tiešām ir uzrakstījis un nosūtījis. Smieklīga gan nelikās. Šodien jūtos kā savos 35-os, bet neredzu atšķirību no Kūkrija, viņa 50, kas arī man reiz pienāks. Viņš audzē man prātu klāt, ceru, ne vecumu. Mēs esam tik ļoti līdzīgi.
K. Ūkrijs, toreiz novērtēts par pirmo publikāciju dzīvē, izcelts ar Pārmaiņu Laika Latvijas humora autoritātes Žaņa Ezīša personīgi veltīto "zvaigzni" žurnāla slejā, 17 gadu vecumā, satrauktā priekā, zemi zem kājām neesot varējis atrast. Viņš tā arī neesot aizgājis pēc balvas, un tālāk nelicies ne zinis. Viņam ar to, ka viņa brīvā brīdī radītais joku darbs (ne tikai "kādam") patika, pilnīgi pietika. Viņa vārdiem, sliktākais, kas varētu notikt, ja viņa reibinošo prieku noturētu par godkāri, un vēl būtu jāmulst par pienākošos naudas balvu... To viņš tiešām negribēja piedzīvot. Naudu par sirdi un prieku viņam nav vajadzējis.
Es tolaik rīkotos 1:1 tāpat.