zivs - 26. Decembris 2023

Pēc dienas meklējumiem, sāku iedzert. Ir jau tik vienalga, ka vnk konstruēju movement no paša iztēles. Po*** guglē saklausītais, nenoderēja. Teikšu, dažās minūtēs atšifrēts gaitas mūvments. Iedzert, uzpīpēt cīgu – vnk ej un saliec timelinā kā tu redzi uz ielas, – cilvēki iet uz priekšu, uz augšu, uz leju.

Tikai, sorī, nu jau nāk miegs, lai to pārnestu no eksperimenta, un tālāk jau vairs nav laika hobijiem. Dievs nedeva svētību šim hobijdarbam. Tak pilnīgi skaidrs, ja pat turpina visus Zsvētkus, un tev mērkaķim rāda, ka virziens ir wrong, jo viss vajadzīgais dienām atlikts, bet notiek nepārskatāmi ilgstošs un bezcerīgs workflow, vai labāk saukt to par hūniju.

Ai, izsalcis arī, jo laiks ir tik dārgs, pat ar pilnīgi nogarlaikoto, skumjo māmiņu parunāt Ziemassvētku vakarā, cilvēcīgi, man zog sekundes. Bet te nu mēs esam.

/iet iepist vēl 50, un aunās uz bodi/

p.s. vislaik atceros, kāds lohs. LMA bija par velti animācijas vieslekcijas. uz vienu biju, un izskatījās, ka ļ vērc, bet tas bija vakaros, kad mums ar iokasti jādodas dzert pa parkiem.

Nesodīšu, vismaz virsprātā (ar nodomu) sevi. Tas ir pizģec, kā es pret cilvēkiem izturos.
Māmiņa izdomāja visādus iemeslus, un man ir laiks vienmēr atsaukties. Redzēju, ka Zsv vakarā ļoti gribēja dalītu manu klātbūtni. Degošām acīm patupēju 4 min, ilgāko klātbūtnes laiku, paskatījos tv svinīgu, nesviesta dievkalpojumu, un metos atpakaļ savā animātorā. Man nav laika domāt, ka ir pasaule ārpus manis. Visi tiek mesti pret sienu. Pajautājiet maniem tuvajiem. Ar man pieejamo, viņiem visu, vismaz attieksmi, bet lai man paliek mantelis, kompis, un kolbas. Par maniem sirds dziļumiem: viņi ir mani ir pieņēmuši, citādāk nevarētu.

Pizģec ir tāpēc, ka viņai tiešām vajadzēja, vismaz tovakar, lūdzu. Viņa reti prasa, ne ar vārdiem, un ikdienā neko. Šie Zsv, jau otrie pēc kārtas, man nav dievišķi.
Vajadzējis ir bērnam, ikdienā, visiem maniem ir vajadzējis. 'Grēksūde'. Nordiks laida klajā aizgājušā maskavas Ņemcova grāmatu, ar tādu nosaukumu. Kļūda nav mana, bet ir eksemplārs no izņemtās tirāžas.

/I love you, but I'm lost/
no šīgada wrapa

Vakarā, kad parādīju vecas bildes, sirds aizskrēja gadiem atpakaļ, uz 2007 – pēdējo reizi, kad es darīju ko interesantāku par/un paralēli ar kolbām, un man likās, 10-12 sekundes mazs krāšņums – tikšu galā naktī. Rītnakt jau.
I'm lost. Man ir dažs skaits kā variēt, 2, ja apmānos. Es nevaru viņu pamest. Rakstīt nevajag, energy iet prom

Kustība nav pirmo reizi, bet tur tāds wild piederējās, jo ļoooti daudz tapa 1. naktī no scratch, un normāls tur īsti nebija nekas. Šī ir vēl nemirusī, tikai KFC vai KKF jāpaprasa uzturēt mani nedēļas, un apmaksāt rēķinus, parādus un kolbas. Pietrūka pāris nedēļas. Ja "nesaraujot" uz nepabeigto bakalauru – trīs vismaz, vai aptuveni. Lol bija vērts, izvēlēties 10x darbietilpīgāku pabeigšanu par klasiskajām grafikas tehnikām. Pasniedzējs bija aizrauts, un man bija arī jāparāda (un milzīgs prieks tās darītās trīs nedēļas), ka spēju ne tikai daudzsološi izlidot no budžeta, un izgulēt dzērumu grafikas darbnīcā, atrādot bezcerīgus sūdus, atnākt pālī uz skati, un izlikt par naudu nopirktu darbu (lasi, ideja, kurai pasūtīju rāmju darbnīcā trīs rāmētus spoguļus, LMA uzliku uz molberta, pārmetu ala renesanses bordo lupatu, un bija jāskatās tajos trīs spoguļos, leņķī pret sevi. uzdevums bija "triptihs". vai nu viņi saprata, ka tur ir jāskatās, nezinu, bet arī pārējos manus darbus tajā skatē noraidīja, it sevišķi vienu, neatceros priekšmetu un tematu, bet jau tādā vafelē, ka atnesu savas nordik grāmatas, sametu kontrolētā kaudzē, imitēju ko līdzīgu sagatavotam sārtam. kad mani atšuva, mierīgs turpināju dzert, jo neko labāku nevarēja gaidīt) 2 pēdējos no 4 gadiem.
Ielas scēna no tās pašas 2007, "ar liftu", ne no 2005, kurā arī lifts mani per. Lifti ļoti per. Pamanu gan tikai senos, un tā ir Aizspogulija.

click