zivs - 6. Novembris 2023

Muzeju naktīs bija iespēja pabūt pagrabā, kur pēta nano. Ir tāda smieklīgi liela multenes poga tajā ierīcē (knobs), ar ko precizē vibrāciju, vēlami tuvu nullei. Man, vienīgajam, visneskaidrākajam, izdevās ļoti tuvu, lai nano stieple mikroskopā nevibrētu (single hit).

Nano un procesorus es nesaprotu vispār. Mums stāstīja, ka, ja nebūtu nano tehnoloģiju, mūsdienu kompis, kas tev šobrīd uz galda, būtu Vecrīgas izmērā.

Bērns sapņo par jaunu kompi. Varbūt virspelnot sen izņemtos palielos avansus, kaut ko varēšu palīdzēt.
AMD tagad rulz. Viņi izmanto 7nm savās procesoru stieplēs. Dinozauri joprojām 14nm. Ir jau Zen3, vismaz AMD. Ak Dievs, kā es mīlu šo zinātni. PC es iemīlējos jau pirms pirms, ko esmu stāstījis.

Es dievinu arī mākslīgo intelektu. Vienīgi uzskatu cilvēkus par ļauniem, lai to lietotu.
Īlons Masks ir the best. Šorīt pīpēju virtuvē, un domāju, cik cool, ka var būt tev miljardi, un nesajukt prātā, bet darīt labu pēc savas sapratnes. Love you, Elon.

/Moby - Hotel/

Mm, Taylor Swift ir populāra.
Mmm, sexy babe, bet nevaru atrast instant links uz saviem kontiem ar viņas userpics. Sākumā es startēju webā kā Taylor Swift. Nu, drusku vēlāk pārgāju uz Sulim Hasan. Arī "why not?" My first FB ID.

Rakņājos visā miskastē, jo deg, smird. Melli pirksti. Ar roku dziļi miskastē, spaidīt visu, pārtikas atkritumu tur nav. Deg māja, konkrētāk misene. Laikam apstājās. Vēroju, klausos elektroniku, melliem pirkstiem klabinot uz taustiņiem. Laikam aprima.

/Royksopp/

Bļeģ, deg vēl. Dyving deep in

Un tagad Dead Can Dance YT piedāvā. Kā dzirdu DCD, Feita prātā, tikai dēļ mūzikas. Es nekad nevaru aizmirst, ko esmu mīlējis. Pateicos par visu, ko, esmu mīlējis.

Par Depeche Mode būs atsevišķi.

Ap 1991, kad man bija ap 18, ar sporta baiku (ir tādi, ar milzīgiem diskiem, ļoti šaurām riepām), es maucu nenormālus attālumus. Lietuva ir rekords. Purvciems-Ziepniekkalns, un atpakaļ, bija vnk kā kājām noiet tagad līdz veikalam tepat. Tāds gāju bez velo, ar kājām no Purvciema uz ziepeni, austiņās Depeche Mode albums pirms Ultra (Songs of Faith and Devotion laikam). 2 naktī uz Zemitāna tilta piepisās krievs. Nedzirdēju, saņēmu sitienu. Es nu tā, ne pārāk pārsteigts, tikai kā lai atpišās. Bija viņam draugs līdzi, saprātīgs, nomierināja viņu.

Tātad, gāju, un klausījos Songs of Faith and Devotion. Parasti to gabalu braucu ar savu šosejas baiku. Paskrēja līdzi, mēģināja vēlreiz iesist man sāniski pa vaigu, viņa draugs viņu savāca. Whatever. Pie krieviem esmu pieradis, kauties nemāku.

Neviens netic, ka var dienā, gaišajā laikā, aizpist uz Jonišķiem un atpakaļ. Šauras riepas, lieli diski, un uz Salu tilta, pa ātruma joslu vnk turies ziepenes autobusam astē, precīzā attālumā, jo ir vēja vilkme. Jāturās precīzi, jo par tuvu ir sekundaļa iepisties, par tālu vairs nevelk. Un pis autobusa ātrumā, lai cik viņš ietu – ātrumu nezinu – pārpiļīt visam salu tiltam vienā ātrumā. Mēģināts arī no Mežaparka, jau ar parasto montainbaiku. Bija jādemonstrē Guntai. Sākām naktī ar tramvaju, kad satiksmes nav. G brauca tramvajā. Pie Mierielas es iedzinu atlikušos metrus, un jau muļķa riskā liku sānus priekšā tramvajam, pie Laimas, kur G kāpa ārā. Jes! Apdzinu tramvaju Mežaparks - Miera iela.

Klausoties /Royksopp - Speed King/

Ja šī nebūtu jau tā saprātīgā ciba, man būtu ļoti daudz ko teikt.
Man nav auditorijas, jo es dzīvoju līdzīgi domājošā burbulī, un arī ārpus, es nesasniegtu neko. Viens pret tanku?
Var. Bet ja būtu vēl, mēs necīnītos ar vējdzirnavām. Salauzt muguru, lai uz brīdi nosprostotu spārna inerci, nu nē.

Krii inspirēts, atsaucu atmiņā testamentus un pieticību. 50-gados cilvēki sāk aizdomāties, ziniet.
Pirms pusgada deklarēju vislabākajam draugam, ka ja viņa ir pirmā, kas uzzina par manu nāvi, mana pēdējā vēlēšanās ir (bez saimniecības shita), lai nevienam draugiem/paziņām nepaziņo. Es biju, un vairs neesmu, un viss. Draudzene notrīsēja, un sajutu, ka pilnībā respektē manu pēdējo vēlēšanos.
Tādu sviestu, kā sagaidīju savu 28. dzimpeni, no more. Ilustrācija pielikumā. Draugi gan sveica no sirds, bet es ne esmu pelnījis, ne vēlos tādu attieksmi.



#sviests

Another year, about those years, vēl pirms LMA, es fanoju par 5 minūšu skicēm, ja nu vien tās nebija speed naktis stundām.
Šī, cik atceros, ir kādā skaidra prāta garlaikotā starpbrīdī. Tāda šim cilvēkam ir attieksme. Es nīdu ķermeni, kaut sex man bija ar savu vienīgo, whatever kad, cik vēlies.
Jau pēc gadiem, Laura pēc viena sapņa, kurā ķidāju zivis, un atstāju tikai galvas, pārējo zivi slaucīju miskastē: "Nu jā, tieši tā – tu neuzskati jebko citu vērtīgu no cilvēka, kā galvu." Tas ir twisted redzējums, jo šeit mums ir viss pārējais arī, ne tikai prāts, sirds.