6.. Nov, 2023 | 02:43

Ap 1991, kad man bija ap 18, ar sporta baiku (ir tādi, ar milzīgiem diskiem, ļoti šaurām riepām), es maucu nenormālus attālumus. Lietuva ir rekords. Purvciems-Ziepniekkalns, un atpakaļ, bija vnk kā kājām noiet tagad līdz veikalam tepat. Tāds gāju bez velo, ar kājām no Purvciema uz ziepeni, austiņās Depeche Mode albums pirms Ultra (Songs of Faith and Devotion laikam). 2 naktī uz Zemitāna tilta piepisās krievs. Nedzirdēju, saņēmu sitienu. Es nu tā, ne pārāk pārsteigts, tikai kā lai atpišās. Bija viņam draugs līdzi, saprātīgs, nomierināja viņu.

Tātad, gāju, un klausījos Songs of Faith and Devotion. Parasti to gabalu braucu ar savu šosejas baiku. Paskrēja līdzi, mēģināja vēlreiz iesist man sāniski pa vaigu, viņa draugs viņu savāca. Whatever. Pie krieviem esmu pieradis, kauties nemāku.

Neviens netic, ka var dienā, gaišajā laikā, aizpist uz Jonišķiem un atpakaļ. Šauras riepas, lieli diski, un uz Salu tilta, pa ātruma joslu vnk turies ziepenes autobusam astē, precīzā attālumā, jo ir vēja vilkme. Jāturās precīzi, jo par tuvu ir sekundaļa iepisties, par tālu vairs nevelk. Un pis autobusa ātrumā, lai cik viņš ietu – ātrumu nezinu – pārpiļīt visam salu tiltam vienā ātrumā. Mēģināts arī no Mežaparka, jau ar parasto montainbaiku. Bija jādemonstrē Guntai. Sākām naktī ar tramvaju, kad satiksmes nav. G brauca tramvajā. Pie Mierielas es iedzinu atlikušos metrus, un jau muļķa riskā liku sānus priekšā tramvajam, pie Laimas, kur G kāpa ārā. Jes! Apdzinu tramvaju Mežaparks - Miera iela.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}