zivs - 21. Septembris 2023

Pamodies pēc teju diennakts. Nodzīvoju šodien kādas 2 stundas nomodā, kopš pusdienas, jo nogulēt ilgāk nav iespējams. Divas stundas domāju vajag vai nē, un ja jā, kam palūgt aizņemties vakar prātā lepni noraidītos 10 eiro. Lēnām pilinu, ļoti apdomīgi. Tālāk jau viss būs ok. Paika, tabaka, anti-d ir vismaz uz tām dienām/nedēļu. Man te sava minesotas programma. Rīt būs jau ļoti ok, ja jau pat šodien šaubījos, vai tad nu ir tāds bezcers, ka būtu jāmeklē ko pilināt. Apetīte ir milzīga, un neiepilinot nesaņemtos ēst.

Gāārlaicīga rindkopa. Tagad labāka. Warpaint ir tik gaišas. Viņu teksts "I. Make. Room. For everyone". Kāds kristietis vēl tā lai pasaka.
Un mana favorītā Jenny Lee vispār ir gaismas, mīlestības, brīvības esence. Skaista arī.
Piedāvātajā video Jenny Lee ir tā ar dreadiem, vispilgtākā meitene bandā.
Ielieku ar timecode, precīzi uz dziesmu, kas šajā performancē vnk glāsta ausis, un ar zāli vakar ģību, lai tā mūzika nekad nebeidzas. Šo konkrēto vokālu gan izpilda Emily Kokal. Viņas visas ir vnk dāvana pasaulei.
click

Ko vēl. Warpaint ir nokoverējušas Bowie - Ashes to Ashes, un laikam toreiz biju pālī, ka tikai dziesmas beigās attapos, ka tas ir cover, klausoties savu spotify discovery.
Bowijam nebūtu kauns. Un pielika protams savu draivu.

Par reliģiju. Paldies tēja par skaidrojumu vienā viņas ierakstā. Necitēšu, vnk lasiet tēju.

Čoms Gatis, ne mazāks dzērājs kā es, tikai daudz iedziļinās un lasa. Gata teksts "kristietība vienkārši vēl nav praktizēta".
To, ko es redzu, tīrākie cilvēki (tēja nepiekritīs jēdzienam "tīrs", ir jau rakstījusi, ka jēdziens ir kinda bullshits) neasociējas ar reliģiju. Laura. Mēs nekad īsti neesam daudz runājuši par ticību, reliģiju. Viņa nobloķējas, kad jautāju par tēmu, runāju tieši. "Tirākie" par to vispār nerunā. Puisim, kurš bija pro rietumu militārists misijās, es nekad nejautāju "cik tu esi nogalinājis". Reiz pāli klusi novervelēju. "Labāk pajautā, cik es esmu izglābis", viņš atbildēja. Noelsos, true vārdi, un balsī pateicos par izglābtajiem. Pilnīgi noliedz pat dvēseles pastāvēšanu. Un es aizturu elpu, kad redzu viņu darbos, šeit Rīgā. Pilnīgi neticīgs, un rīkojās lai visi justos labi un "svētīti". Reliģija ir reāli strange stuff. Klātbūtni es jūtu, bet vienalga jūtos fake kristietis.

Mm, tā garlaikoti pieceļoties pīpēt.
Padoms, ja nu kāds nav pamanījis, bet tā nevar būt, ja interesē. Semi-underground performances ir pašas izteiksmīgākās mūziķu atvēršanās.
KEXP, From The Basement, Boiler Room (B.R. gan vēl neiesaku, jo redzējis esmu 1 (2, ja nu neatceros otru) šovu(s), lai liktu galvu ķīlā).
Nu popsīgajā MTV Unplugged Nirvana arī bija, tolaik gadu raudāma. Vairs es neraudu, nemīziet. Arī no Warpaint.

Jā, rakstīts, bērnam 14 vai 15 iepēra Nirvana. Neatceros, jautāja, vai vnk paturpināja manu playback, bet palika vēl kādu laiku uz dziesmām. Domāšanas pazīmes viņam ir kopš sāka komunicēt, kā jau katrs bērns, kas iemācās runāt, un tad apkopot domas. 8-os gados man izstāstīja mikro un makro kosmosu, līdz kam es gadiem gāju, tā, ka es vilku elpu apjēgt tobrīd viņā klausoties.
Thou, neklausās N., bet ir spējis novērtēt.

Mīlu cilvēkus, kas savas sāpes savākuši ar gaismu. Jo viss ir visos. Ar LSD es to redzēju. Jau stāstītā krītiņu kaste, kur redzēju visu sevī. Viss manī, kā jebkurā, ir. Tikai ļoti strēmaini bija pieskarties un bīdīt krītiņus. Cilvēks taču ir muļķis pēc definīcijas. Es tur sabīdītu kā šķiet pareizāk, kā es vēlētos [lai es būtu labāks]. Tur bija viss sliktais, labais. Pat slepkava kādos 0,2% ir manī. To drīkst darīt tikai Dievs. Pašam pieskarties visiem iestatījumiem ir auzas.

Warpaint tas ir. Nedzirdēsi nevienu spļāvienu dziesmās. Dzirdi skumjas, ko viņas pašas apēd, sublimē gaismā. Citēt šoreiz nesanāks. Ļoti ļoti gaiša Nirvana. Arī jau rakstīts.
Undertow ir teju Nirvanas covers, bet nav. Tā ir oriģināli viņu dziesma.

Un ne jau, ka Nirvana būt kas ne gaišs. Kurtam sāpēja tik ļoti, ka no chance savākties pasmaidīt vairāk kā bildēs.
Empātiskā draudzene, kad skatījāmies, ļoti juta līdzi Kurta biogrāfijas filmai.
Bija daudz, kāpēc cilvēks nespēja dzīvot. Kadrs no viņa agras jaunības, vienkārši viens kadrs no nezinu cik viņam tādu. Sēdēja uz sliedēm, gaidīja vilcienu tuvojamies. Vilciens pārmijās aizbrauca pa citām sliedēm, viņam gar muguru. Piecēlās, gāja prom, un gadus rakstīja mūziku.

Pīrsingu sejā apsolīju sev tikai, kad atjaunošu zobus. Tas nav redzams, kad tāds brīdis pienāks. Tātad jau tagad, starp nāsīm sudraba riņķīti, kā Jenny Lee, tikko būs nauda.
Nemīziet, kniedējis esmu sevi pastāvīgi, tikai imūnsistēma man tāda, ka izaudzē kniedes ārā, pat no pirkstu starpas biezās ādas, par uzaci un ausi nerunājot. Ok, auss gan gluži nekvalificējas – no tāda ādas slāņa nevar izbīdīt ārā, tikai vislaik asiņoja, un man ar vienu dienu jau pietika, pats izņēmu. Mēle pagaidām ir bezspēcīgākā. Netiek galā 20 gadus*.

Tetovējumi man nē. Sev negribu, noteikti. Thou, biju sajūsmā par senāku draudzeni, ar krāsainiem lieliem taureņiem uz muguras, un tekstiem uz rokas.
Jaunībā G mēģināju pierunāt uz elegantu, ļoti mazu, krāsainu. Nu, man tad sanāca uzņemties pucēt spalvas – kniedēties, likt frizierēm izsamist no manām skicēm, ļoti retas reizes likt sev meikapu, un drauga kāzās gandrīz sanāca norauties pa purnu no viduslaikiem, "ko es esot iedomājies". Cits gan teica "apbrīnojams ansamblis. Ja kāds vēl te būtu tā parūpējies par svinīgumu."

* Divas dienas nevarēju ēst neko, kas nav maigs. Piepampa mēle. Kā industriālis (vairs neatceros vārdu), kas mani kniedēja, ieteica pārdomāt "tuvu malai nevajag. ar to mēdz būt problēmas." un man jautājot vēl, kas tāds, "īriskonfektes arī mēdz būt ne ok, ņem vērā". Sliktākais nebija 2 reizes, kad īriss uztinās uz kniedes, bet (nu jau esmu iemācījies nedarīt) n-reizes iekost zobos, kā pasakās kur milzi ar viltību cienā ar raušiem, kuros iecepti akmeņi. Ir pārsteiguma sajūta, varu teikt.

Kāpēc tik weird ieraksts. Ā nou. Ā kānt tel