21.. Sep, 2023 | 22:58
Pīrsingu sejā apsolīju sev tikai, kad atjaunošu zobus. Tas nav redzams, kad tāds brīdis pienāks. Tātad jau tagad, starp nāsīm sudraba riņķīti, kā Jenny Lee, tikko būs nauda.
Nemīziet, kniedējis esmu sevi pastāvīgi, tikai imūnsistēma man tāda, ka izaudzē kniedes ārā, pat no pirkstu starpas biezās ādas, par uzaci un ausi nerunājot. Ok, auss gan gluži nekvalificējas – no tāda ādas slāņa nevar izbīdīt ārā, tikai vislaik asiņoja, un man ar vienu dienu jau pietika, pats izņēmu. Mēle pagaidām ir bezspēcīgākā. Netiek galā 20 gadus*.
Tetovējumi man nē. Sev negribu, noteikti. Thou, biju sajūsmā par senāku draudzeni, ar krāsainiem lieliem taureņiem uz muguras, un tekstiem uz rokas.
Jaunībā G mēģināju pierunāt uz elegantu, ļoti mazu, krāsainu. Nu, man tad sanāca uzņemties pucēt spalvas – kniedēties, likt frizierēm izsamist no manām skicēm, ļoti retas reizes likt sev meikapu, un drauga kāzās gandrīz sanāca norauties pa purnu no viduslaikiem, "ko es esot iedomājies". Cits gan teica "apbrīnojams ansamblis. Ja kāds vēl te būtu tā parūpējies par svinīgumu."
* Divas dienas nevarēju ēst neko, kas nav maigs. Piepampa mēle. Kā industriālis (vairs neatceros vārdu), kas mani kniedēja, ieteica pārdomāt "tuvu malai nevajag. ar to mēdz būt problēmas." un man jautājot vēl, kas tāds, "īriskonfektes arī mēdz būt ne ok, ņem vērā". Sliktākais nebija 2 reizes, kad īriss uztinās uz kniedes, bet (nu jau esmu iemācījies nedarīt) n-reizes iekost zobos, kā pasakās kur milzi ar viltību cienā ar raušiem, kuros iecepti akmeņi. Ir pārsteiguma sajūta, varu teikt.
Kāpēc tik weird ieraksts. Ā nou. Ā kānt tel
Nemīziet, kniedējis esmu sevi pastāvīgi, tikai imūnsistēma man tāda, ka izaudzē kniedes ārā, pat no pirkstu starpas biezās ādas, par uzaci un ausi nerunājot. Ok, auss gan gluži nekvalificējas – no tāda ādas slāņa nevar izbīdīt ārā, tikai vislaik asiņoja, un man ar vienu dienu jau pietika, pats izņēmu. Mēle pagaidām ir bezspēcīgākā. Netiek galā 20 gadus*.
Tetovējumi man nē. Sev negribu, noteikti. Thou, biju sajūsmā par senāku draudzeni, ar krāsainiem lieliem taureņiem uz muguras, un tekstiem uz rokas.
Jaunībā G mēģināju pierunāt uz elegantu, ļoti mazu, krāsainu. Nu, man tad sanāca uzņemties pucēt spalvas – kniedēties, likt frizierēm izsamist no manām skicēm, ļoti retas reizes likt sev meikapu, un drauga kāzās gandrīz sanāca norauties pa purnu no viduslaikiem, "ko es esot iedomājies". Cits gan teica "apbrīnojams ansamblis. Ja kāds vēl te būtu tā parūpējies par svinīgumu."
* Divas dienas nevarēju ēst neko, kas nav maigs. Piepampa mēle. Kā industriālis (vairs neatceros vārdu), kas mani kniedēja, ieteica pārdomāt "tuvu malai nevajag. ar to mēdz būt problēmas." un man jautājot vēl, kas tāds, "īriskonfektes arī mēdz būt ne ok, ņem vērā". Sliktākais nebija 2 reizes, kad īriss uztinās uz kniedes, bet (nu jau esmu iemācījies nedarīt) n-reizes iekost zobos, kā pasakās kur milzi ar viltību cienā ar raušiem, kuros iecepti akmeņi. Ir pārsteiguma sajūta, varu teikt.
Kāpēc tik weird ieraksts. Ā nou. Ā kānt tel