zivs - 9. Jūnijs 2023

[mana attieksme pret] alkohols ir čerņa.
Nopirku sapnī saldējuma vafelītes ar atlaidi rimī. Turpat, tālāk rimī, strādāju pie kompja, ko parasti. Vafelītēm izrādījās balts, dzīvs kaķītis līdzi kā bonus. Sapnī nepadomāju, cik milzīgs ļaunums. Padomāju, ko tgd darīt. Atkāpei, es vairs nekad neņemšu irl kaķi. To var mīlēt vairāk par visiem cilvēkiem kopā ņemtiem, un piedzīvoju 2 zaudējumus, pašam abus nesot nonāvēt. Paldies, nekad nekad vairs, uzraut sev metro uz galvas. Tie gotu stāsti ir tikai dzīvē stāstāmi.
Sapnī sapratu, ka vienīgais ir balto atlaižu kaķīti paturēt.

Esmu ļoti noguris no sevis.

es taču neguļu, dzīvoju naktī drausmīgu tumsu nomodā, pa pusstundai mēdzot iesnausties. no naktīm ir bail. esmu mēness, bet vēlos būt diena. ļoti ļoti noguris no pastāvīgas tumsas.
sapņi miegā ir vēl deepāk tumsā. to limbo nevajag te atstāstīt.

antidepresanti, diena, paldies apolineers, atcerējos par cocteau twins, var elpot.

Vienā sapnī man nebija tuvu 50, neatceros precīzāk – 0, vai 3, vai vispār nebija gadu jēdziena.
Visi veci cilvēki saka, ka jūtās kā pusaudži.

sapņi ir otrs mans pastāvēšanas veids. esmu vislaik nomodā, vai šeit vai iemiegot. kādreiz arī ne ļauni sapņi.

Nekādi AA man nestrādā, ir darīts. Mindsets, kāds bija pēc 2022 vasaras, strādā only, jo pilnīgi organiski riebās pat iedomāties. Vēl 2013, kad saslimu, un attapos vispār vairs nedzert, jo nupat pēc neskaitāmiem, arvien krēzīgākiem brīdinājumiem no Dieva, attapties, ir noticis kaut kas, vēl ne pats pēdējais brīdinājums. 2 gadi (te jau rakstīts, kā atsākās 2015), bet nebija tik tīrs prāts, kad pats apstājos, sakrita precīzi 1. augustā, 2022. 1. augustā, 2021 sāku nonstopā. Numeroloģija, un nekas precīzi nedomāts, tikai vēlāk piefiksēts.

Cilvēkam ar tādu pieredzi, nevajag pārspīlēt, un turēt pāris nedēļas, pāris pudeles dāvināšanai gultā, reizēm pabīdot malā, pilnīgi drošam par sevi. Precīzi 31. dec., pilnīgi pajāt par datumu. Vienkārši lai nenojūgtos, pāris mēnešu amoka skrējienā, taisot lielu naudu, ar jebko kas tura pilnu fokusu, beigās ar speed 5 dienas, un uzdevumu hypersvarīgu (un šīzē nepaveiktu), ko zina tikai pāris cilvēki.
Nekad vairs nebūsi brīvs. Tagad iešu pēc vodkas. Uz nakti vnk jāēd daudz miegazāļu, nesaprotu, kāpēc tā sevi jāmoka. Sen jau esi atkarīgs no miegazālēm, ko tur vairs.
Riebjās, bet atskrūvēsi, un neriebsies.

Nistagms true bildītes. Vientulība > sapņi par alko > sapņi par citu drogu > sapņi par suicide

Chrome ir tik debīls pārlūks, kaut ātrums ir lielāks par Firefox.
Tur nekā nav, pārlūks cilvēkiem ar mentālo invaliditāti.

Varbūt jābrauc dzert pie Māras dīķa. Depris sasniedz jau tagad. Vnk neizturams, un uzgāzīs virsū vēl. Ja tas būtu tik vienkārši, pārvelties malai.

+

Izmisis, jo iešu dzert. To, ko noteikti nevajag darīt. Paliks tikai sarežģītāk, un vēl neiedomājamāks depris. Nakts, viss ļaunums, elle. Izsmērētas imaginārās asinis pāri acīm.
Man slāpst pēc gaismas.

Blind myself for hours. Lai nepiš ar beisboleni pa muguru vismaz tagad. Ne paģiras, sidrs mājā ir.

[šodien šeit nebūs satura, skrollēt garām]

2x for real nodomāju, jāsēžās uz amphetamine, apzināti. Pirmo reizi LMA, ap 2000 vidu.
Neiesaku, tikai man ir pieredze, ka jaunībā trakoju ar daudzumiem, biežumiem, un nekad nav atkarība. Ne visiem tā ir. Var kļūt atkarīgs, man paveicās.
Šodien gribētu.

LV ir tik ļoti dārgs ēdiens un tik lēts alkohols. Pastāvēju pie zivju kioska, siekalojoties par visiem kūpinājumiem, un aizšļūcu prom. Es nevaru atļauties vnk paēst. Mājās sacept olas, saldētus zivju pirkstiņus. Viss elementārākais, un paldies, ka vismaz tas ir, un var jau nokļūt līdz tam, ka pat makaroni ir dārgi. Miserabli ir starpnieki, tāda alkatība. Lai viņi nomirst vēl lielākā sevis neizturēšanā, ļaunās pašnāvībās, un virpinās neiedomājamās ellēs.

Ilgi esot uz amph, var nonākt līdz deģenerātiem kā Breaking Bad. Varbūt tāpēc mani atmet atpakaļ, nelietošanā, kad pēc pāris nedēļām, speciāli ilgos periodos, sāku just, ka toč tālāk nevajag.

Tikai kāpēc alko ir legāls, reāls posts, kas ievilks neliekot padomāt, kurp tu dodies.
Esiet noziedznieki! Likumi ir vardarbība un necieņa.

I do, and I promise never obey laws, wisely. Heart is only law.

Vienīgais escape priekš alko, kā nebūt mūžam nolādētam, ir atsauces senos rakstos par vīnu, kā par piemērotu cilvēkam.
Viņi taču nevarēja nezināt, ka nāks sintētikas. Tās, sanāk, ir atļautas. Tādas viņas ir, mani tikai virzījušas uz gaismu, un brīdinājušas pašas par sevi, kad sāc svērties uz tumsu.

AA man bija komunikācijai, būšanai cilvēkos, tāpat kā LMA. Ne jau mākslu tur gāju attīstīt. Satikt beibi, īsto, par G naudu. Šis smeldzīgais stafs jau ir rakstīts.
AA nemeklēju beibi. Tas jāpaskaidro, jo tikai viens cilvēks dzīvē, beibe AA, spēja noraksturot 2011, un nekā tāpēc, ka beibe. Visu delīriju, arī taktilās halucinācijas, ko nekad neesmu ne no viena dzirdējis.

Taktilās halucinācijas ir visa drausmīgā kodiena vērtas. Tādas nekad nepienāk, un kad pienāk "tad tu zini, ka tas ir. tad tu zini, ka tas ir" /NSRD/

Lielīties, ka taktilās ir jau pilnīgi cits lvl, un tās bija tikai iesākums. Ir daudz daudz tālāki lvl. 2011, šķiet, bija gads, kad man atņēma dvēseli. Pēc tvaicenes, es vairs nekad neatgriezos sevī. Manis vairs nebija, kur atgriezties, bet bija jāturpina būt. Mammuks bija vēl vesels, un gāja ar mani kopā pa ielām, man, vēl nedēļas pēc tvaicenes, ielas vidū apmetot salto. Neviens to neredzēja, mamma nojauta.

Kāpēc taktilās ir tik vērtīgas? Dziļākie minecraft līmeņi, kur var atrast dimantus (nemuzikālam sacerēt nesalīdzināmi labāku to pašu Rammstein dziesmu, par ko man iedotu autorības uz mūžiem). Un pieskārieni, kuri man laikam nav trūkuši, jo nepiedzīvoju tādas sajūtas. Tikai pieskārieni ir obligātas ēdienreizes, arī seksuāli pilnīgi veseliem cilvēkiem, kāds esmu. Vienkārši pieskarties ir tik svarīgi visiem mums.

Ja salīdzina ar minecraft, 2011 tātad notika tas, ka izsitos cauri bedrock. lvl 1, neizsitamai pašai apakšai, ko var ar kaut kādiem paņēmieniem spēlē, un sākas lidojums bezgalībā, neverending, kamēr nenogursti pat spēlē, nospiest pogu, lai pārtrauktu.

Īss stāsts par [nepiemini bērna dēļ] dreams

Šodien spēju tikai Cocteau Twins, un vienu dziesmu, kur viņa lido kā lidmašīna, pacēlusies no pusnomākušās pievakares Rīgā, virs mākoņiem, žilbinošā saulē, tīrās debesīs.

Cherry-coloured Funk

Arī tiem, kas mani mīl, priecājieties, ne skumstiet, kad esmu aizgājis (tikai Dieva lemtā veidā, ne citādi), jo esmu beidzot brīvs. Es tur priecājos, skraidu pa zilām debesīm, viss ko jau gadiem vēlos.
Tās lai ir prieka svinības.

Cik mīļi, ka gmail, man ātri apskatot mail priekšskatu, un norādot "read", parāda "wait..", pirms procesē.
Wait is all I do, every single day.

Lielākas patiesības te reti kad būs. Arī, kad biju dzīvē, un laimīgs, apzinājos, ka laimīgs, man teica, ka tu vislaik izskaties, ka gaidi. Gaidi ir state. Blue states, paspekulēt, jo uz to lauciņu ir uzliktas vairākas beibes, ko mīlu. Vairākas. Tikai 3, un tikai 1, kas man, karalim ir iespējama.
Nekad negribētu mētāties ar sirsniņām, man var būt tikai 1, un pilnīgā devotion. laikam ir, tikai gaidīt ir tik ļoti. terjērs in voljērs fōr jiers. nemūžam neatradīsiet to meitenes cibu, kur jau šo rakstīju pirms gadiem.

Ne tikai melnākajā bedrē, bet arī tur notiek dzimšana. Sapnis par balto kaķīti, pat neapjēdzu, cik milzīgs nozīmē.
Dod man ciest vēl, bet lai nepadaru sev galu. Es gribu redzēt, un izdzīvot līdz pēdējam elpas vilcienam. Nevienam nav par daudz. Dievs to ir teicis, un punkts (šoreiz interpunkcija).

Es izgulēšos, un nedomāšu tā vairs, man tā pietrūkst Alises. Neko citu vairs cibai.
Pilnīgi neko, tikai ka iedomājos kaķi. Un tur ir jābūt lērumam skaitļošanas, ko pat mans stiprais prāta kompis nepavilks. Tur vajag AI, ar miljoniem procesoru, saslēgtiem ķēdē.

Miljoni procesoru, tam ir robežas, jo pa logu vēl neesmu izlecis, arī 2. maijā.

Un es publiski atvainojos ctulhu. Tas bija ļoti ļauni un necienīgi kā vakar rakstīju. Lūdzu piedod!

Indulis Paičs, dievinu tās reizes, kad ir spēks klausīties, ir teicis ļoti daudz. Lūk, izslēdzās kompis un neko neatceros, gribu tikai beibi, seksuāli pieskarties, vnk noglāstīt matus, redzēt acis rīta gaismā.

Still Cocteau Twins, vnm mainīgajā spotify

Still Coners ir tikai tad, kad jau esi saņēmis un devis glāstus. Jāpaklausās, lai noglāsta.

Skaitļos eju pakāpēs, kas dalās ar 4. Mans ir 8x2. Var dalīt arī sīkāk. Numeroloģija ir pilnīgs apliecinājums. Esmu dzimis 8, in blood. Man nav bail no ļaunajiem. Esmu tik ļaunā bijis, ka neviens man neko vairs nevar izdarīt.

Jūs pat iedomāties nevarat, ko man iebaroja pirms 2 ned. Tik milzīgu ļaunu bedri, mūzikā, esot uz speed, ko pārtraucu, nometu austiņas, joprojām elpas nav. Nekas nevar būt ļaunāks, un ar to dzīvojot, tevi nekas neskar no ikdienas.

Tā bija dzeja krievu valodā, tik izteiksmīga, speciāli kodēta, lai vairs nekad neattaptos. Ļoti ļauni cilvēki. Noskaņojot speciāli ar mūziku.

Sanāk, izmeta no ikdienas, bet ne šāda veidā, ka esi melnā po žizņi pēc tam, un rij visu lai attaptos.

Ko iesaku apavu brendiem, ir random kašmārs, Nike un Adidas, un top – Timberland.

Uz Gucci pat neskatos, cik redzēju, garlaicīgi apavi. Pietika ar Bono augstprātību, norādīt Romas pāvestam par kurpēm. Ej nahui Bono un Gucci.

Man bija Nike, kolosāli augstie zābaciņi, par Guntas naudu, pist cibiņu, liekot kājas uz galda, guļot.
Tagad ir Adidas, ne pirmo reizi urlu apavi, bet labākie, ko atradu 3h skrējienā. Kaifs joprojām nenovilkt, stundām.
Tikai žokļi kožās, tā, ka vispār nav atkāpes, arī bez drogas.

Cibā esmu savienots ar dombrava at first, tēja sentimentāli, jo patīk Tavs prāts, un Tava māsa, kuru palaidu garām, ak lohs, april 26, kura vairs neraksta. zilnezal, kuru šķiet redzēju ziepenē, apmaldījušos veikalā, bet tā nebija viņa, jo lai arī skaista, dzīva narkomāne ap 40, tikai zilnezal ir ap 25, un nav narkomāne.

Adidas smuki. Ne tikai maksā, bet arī izskatos, kā no ārzemēm atbraucis. Man tā patīk ģērbties. Es to darīšu atkal, ne tikai dēļ Lauras.

Kontekstā, visi džeki, izņemot mani, ir izmetami miskastē. GusGus un mūziķi ir piedodami. Tikai beibes tura lvl.

Cenu ēdienam nometiet, vai es sākšu griezt rīkles. Nogalināt būtu problēma, bet es ienīstu tik ļoti, par tik augstu price, ka nevari norm paēst.

Man nav baušļu, man ir sirds, un tur iekļaujās apmēram baušļi. Es nekad nevarētu nogalināt, bet easy, ja mani novestu līdz tam. Pārtikas cenas ir izsmiekls, vnk par ko parunāt.

Par ēšanu.
Man ir vecā tipa dzinējs, drausmīgi rijīgs, un ne par velti karalis, jo varu dzīvot mazbudžetā, un normāli apēst tik daudz un garšīgi, ka mani ēšanas duelī 1993 (kā filmā par vien maz cūciņ), nepārsita. Mazo tievo, bez jebkāda vēdera (vēl pirms trīs gadiem). Es ļoti daudz riju degvielas, man viss izskrien cauri bez sekām.

t.b. karalis, jo spēju ēst maz un daudz. šobrīd vnk ļoti izsalcis, pat nedabūjis minimālo. please, go uzcep olas un zivju pirkstiņus. visa dzīve atrisināsies

Ne dzīvot kopā. Nav taču ar mākslu jādzīvo kopā, tā ir jāpiedzīvo, kā visa Dieva želastība. Beth Gibbons.

Man patīk, kad tu raudi. Es gribu tevi vairāk redzam raudam.

Ierubīsim tam sukam Prodigy. Uzliec austiņas.

Labākā terapija, Neviens te neēd. Močī mīlestībā, full stereo.

Tik vien? Nepārplēš ausis? Kur ir mans stereo? Vēlos bungādiņas nojūdzamies

Prodigy ir amfetamīns. Ir plauktiņā sīkums, un apzināti neņemu, jo ir tik maz, ka tad jāvelk sistēmā.
Labāk vnk Prodigy.

Tieši ir viena adata mājās, ejiet ieskrieties. Es dzeršu un klausīšos mūziku, negribu pieskarties adatai.

Es varētu, bet man ir bail no nakts.

Tik mierīgs kā Marta Bite. Ievas māsa, karaliene. Un man bija iespējas, vnk mīzējs. It was both side. Lohs, ko tur vēl teikt.
Prodigy jau visu izdarīja tajos gados.

Kā es pārpeldēju dēļ pakāstās Martas bumbas visu Daugavu platajās Pļaviņās, diagonāli, un ļoti ilgi atpūtos, atgriezties, noķēris.
Ar ūdens slēpēm vnk maucot pusstundu, pirmo reizi dzīvē, jo noguris, vnk nezināju signālus kā apstādināt.
Marta bija autā par mani pēc šī visa, viņas laukos. Karaliene, kas visiem atsaka, nekad nepateica, bet es biju viņu nojaucis, un muļķis neko nedarīju, biju ar G, un saskatījies viņas jaunajā māsā Ievā

Var tā būt, ka rokas dreb, un žāvājos vienlaicīgi.
Tikai ne atlikušo amf, paēst ir tas ko.

Iedomājieties, kāds man bija ķermenis, kaut visu dzīvi kautrējos. Ap 18-20 vispār kauns bija izģērbties pludmalē. Sānsolis ko G zina, beibei, kurai tik ļoti patika, kā pisu, kautrējos par savu augumu arī vārdos, vnk neko neatbildēja, vnk lai turpinu.

Viņa šeit nekad nav pieminēta. Tas bija tikai sex, no kura atteicos, jo nevarēju ilgāk, vnk tāpat pisties.

Man vajag agresiju. Prodigy labi drāž. Soft agresiju.

Viņi izdarīja to uz sevis, tāpat kā es, zivī rakstot tīru terapiju, visu izdzīvoju uz sevis. Prodigy ir elki, simts gadus neklausīti.

Psihiatre jūt. Ļoti ilga bija saruna pirms nedēļas, un zāles, kādas vien gribi, bet ne visu – tās ir zāles, un jālieto atbilstoši.
Drupināmās, saprata, un iedeva daudz, ja tik ļoti vajag, Kanādas ielu narkotikas.

Cilvēks ne pa jokam, kaut ir teikusi, ka esmu par sarežģītu viņai. Viņa nolasīja, un neizdarīja random ciklu, izrakstīt zāles. Redzēja, ka ne tikai metro, pa šo laiku ir sagāzies uz galvas. Apstājās, uzzināt, kaut ļoti neitrāli runāju, vispār lai neko nepateiktu, tikai, ka biju vēlējies 2 nedēļas dzīvot tajās burvīgajās eiropas telpās, Ļermontova ielā, kaut mazāko atspaidu pilnīgi izārdītam prātam.