20.. Maijs, 2023 | 01:06
xls palicis uz pauzes. aizrunājos, aizdomājos, un ievilka webā.
Kādam tad jābūt skaņas avotam, ja tev ir Orfejs?
Izrādās, pastāv tāds DSD (Direct Digital Stream). Ļoti neparocīgs formāts ierakstam, jo nevienam īsti neesot iekārtu, programmu, ar ko ierakstu pēcapstrādāt. Tad to konvertē uz PCM (Pulse Code Modulation) 24-bit/352kHz-os, nu, augstākajā vispārzināmajā digitālajā klasikā (arī no tā īsti neko nesaprotu), un pēc rediģēšanas, atpakaļ uz DSD.
Īpašība, kas sakrīt ar lūzeru-webā-zadzēju īsrocību tikt pie atbilstošas tehnikas, ..particularly as it has great copy protection – DSD formātu var nopirkt niche biblenēs, kaut formātu natīvi saprot arī daļa telefonu. iPhone gan vienīgais tika minēts. DSF, ir atskaņojamais formāts.
Ne līdz galam sapratu, bet atšķirībā no klasiskā digitālā audio, kas lasa 0-es un 1-niekus, DSD domā tikai vienā bitā – bija augstāk vai zemāk par iepriekšējo signālu.
Un pārsteidzošs gardums visam garlaicīgajam pārstāstam.
Atšķirībā no 65 000 iespējamajām 16-bitu PCM vērtībām, DSD does up to over 2.8 million times a second – that’s 64 times the speed of CD. Nesapratu arī, kāpēc max iespējamo bitu kombināciju skaitu salīdzina ar lasīšanas ātrumu. Bet izklausās iespaidīgi. Tas ir DSD64. Pastāvot arī 128, 256 un 512, bet pat rakstā teikts, ka neviens nav dzīvē saskāries ar DSD512 kodētu skaņu.
šito profesors Renģes k-gs teica. [šāds piegājiens ir] nekrofīlija.
kaut, tagad iedomājos un pasmaidu – publiski to noklusina līdz audiofīlijai.
Kādam tad jābūt skaņas avotam, ja tev ir Orfejs?
Izrādās, pastāv tāds DSD (Direct Digital Stream). Ļoti neparocīgs formāts ierakstam, jo nevienam īsti neesot iekārtu, programmu, ar ko ierakstu pēcapstrādāt. Tad to konvertē uz PCM (Pulse Code Modulation) 24-bit/352kHz-os, nu, augstākajā vispārzināmajā digitālajā klasikā (arī no tā īsti neko nesaprotu), un pēc rediģēšanas, atpakaļ uz DSD.
Īpašība, kas sakrīt ar lūzeru-webā-zadzēju īsrocību tikt pie atbilstošas tehnikas, ..particularly as it has great copy protection – DSD formātu var nopirkt niche biblenēs, kaut formātu natīvi saprot arī daļa telefonu. iPhone gan vienīgais tika minēts. DSF, ir atskaņojamais formāts.
Ne līdz galam sapratu, bet atšķirībā no klasiskā digitālā audio, kas lasa 0-es un 1-niekus, DSD domā tikai vienā bitā – bija augstāk vai zemāk par iepriekšējo signālu.
Un pārsteidzošs gardums visam garlaicīgajam pārstāstam.
Atšķirībā no 65 000 iespējamajām 16-bitu PCM vērtībām, DSD does up to over 2.8 million times a second – that’s 64 times the speed of CD. Nesapratu arī, kāpēc max iespējamo bitu kombināciju skaitu salīdzina ar lasīšanas ātrumu. Bet izklausās iespaidīgi. Tas ir DSD64. Pastāvot arī 128, 256 un 512, bet pat rakstā teikts, ka neviens nav dzīvē saskāries ar DSD512 kodētu skaņu.
šito profesors Renģes k-gs teica. [šāds piegājiens ir] nekrofīlija.
kaut, tagad iedomājos un pasmaidu – publiski to noklusina līdz audiofīlijai.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
20.. Maijs, 2023 | 02:33
Tikai šorīt pirmo reizi pameklēju Joy Divison - New Dawn Fades tekstus, kad YT bija līdz tam aizripojis. Ļoti uzrunāja, ievilka kā ar vienlaicīgi mīkstiem spilventiņiem un pusizlaistiem nadziņiem. Paliku ar patīkami karstošām švīkām sejā.
Par Ian Curtis visi zina. Esmu redzējis arī filmu, smagu un ļoti skumju. Kāda gan vēl varētu būt filma par viņa dzīvi? Tāpēc negribētu asociēties.
Diena ir diena, nāk vakars, un tā ir privilēģija kāpelēt noskaņojumos. Kad acis negrauž smiltis, un redzi, kur kāp. Kad tās ir puspievērtas, neskatīties, pietiekami nogurdina, jau tā krēslainajās kāpnēs, kur tiec trenkts augšā lejā, pa vairākiem lāgiem dienā. Ja ir noskaņojums, tad stundas ietvaros, bet nu, retums. Vēl nogurdinošāk bijis mēģināt to kaut kā ieklabināt. Tik lieki. Ērtākais, pēdējā laikā, man bijis to nosaukt par šūpolēm, un aizmirst.
Atkāpe, Norgē es nebiju pacients, bet pats prieks, un savādi, – tās frekvences varēja mērīt ar oscilogrāfu. Augšā, lejā, kā ar zirdziņu, mute vaļā no straujās elpas. Nu jā, tādi izpriecu kalniņi.
Man tā patīk būt pašam, ne sēdēt sasietam blakussēdeklī.
J. Division negribu šovakar vairs, kļuva bail, pat pēc dažām kompozīcijām. Telpa sāka aizpildīties ar neelpojamu, rēgainu krēslu, un kā citkārt pievēris plakstiņus, būtu apgūlies sastingumā, pamanīju, ka pats sāku ar to aizpildīties. Vēl tā manī ir mazāk par mani pašu, un es varu tam likt aiziet. Aizgāja, jo pierasts, ka labprātāk pievēršu acis. Pamanīju un aizraidīju. Tieši tik vienkārša ir garu pasaule (hah, ja 1x izdevās, pff). Sāk ar acīm, lai neredzi pretoties. Iedomājies, un tad jau mierīgi atritina sagatavotās auklas, un tikai dzirdi skoča stirkšķošo skaņu.
Dod pa maziem sainīšiem, līdz nemanot tu esi iesaistījes, un sāk krāmēt jau arvien normālākas pakas, līdz sāc ieliekties no smaguma. Bet tā es redzēju ap 90'o beigām, un tā bija drusku cita filosofija, bet man jaunums, un viss bija pareizi. Ir 2023, citi vārdi tam, kad neviens vairs neprasa "ē, paņemsi, lūdzu, šito, nu tikai šito?", un naivā labticībā, vai kautrējoties atteikt, drīz esi pierunāts uz nākamo. Kurā brīdī sākas, kad vairs neredzi, bet attopies ēzelis, kam jau maisus krauj mugurā? Smiltis acīm ir pirmajos sainīšos.
Robert Fripp liste, favorīts nesens. Tur arī Brian Eno, Olof Arnalds, Fred Again, Meitei, Nils Frahm
Par Ian Curtis visi zina. Esmu redzējis arī filmu, smagu un ļoti skumju. Kāda gan vēl varētu būt filma par viņa dzīvi? Tāpēc negribētu asociēties.
Diena ir diena, nāk vakars, un tā ir privilēģija kāpelēt noskaņojumos. Kad acis negrauž smiltis, un redzi, kur kāp. Kad tās ir puspievērtas, neskatīties, pietiekami nogurdina, jau tā krēslainajās kāpnēs, kur tiec trenkts augšā lejā, pa vairākiem lāgiem dienā. Ja ir noskaņojums, tad stundas ietvaros, bet nu, retums. Vēl nogurdinošāk bijis mēģināt to kaut kā ieklabināt. Tik lieki. Ērtākais, pēdējā laikā, man bijis to nosaukt par šūpolēm, un aizmirst.
Atkāpe, Norgē es nebiju pacients, bet pats prieks, un savādi, – tās frekvences varēja mērīt ar oscilogrāfu. Augšā, lejā, kā ar zirdziņu, mute vaļā no straujās elpas. Nu jā, tādi izpriecu kalniņi.
Man tā patīk būt pašam, ne sēdēt sasietam blakussēdeklī.
J. Division negribu šovakar vairs, kļuva bail, pat pēc dažām kompozīcijām. Telpa sāka aizpildīties ar neelpojamu, rēgainu krēslu, un kā citkārt pievēris plakstiņus, būtu apgūlies sastingumā, pamanīju, ka pats sāku ar to aizpildīties. Vēl tā manī ir mazāk par mani pašu, un es varu tam likt aiziet. Aizgāja, jo pierasts, ka labprātāk pievēršu acis. Pamanīju un aizraidīju. Tieši tik vienkārša ir garu pasaule (hah, ja 1x izdevās, pff). Sāk ar acīm, lai neredzi pretoties. Iedomājies, un tad jau mierīgi atritina sagatavotās auklas, un tikai dzirdi skoča stirkšķošo skaņu.
Dod pa maziem sainīšiem, līdz nemanot tu esi iesaistījes, un sāk krāmēt jau arvien normālākas pakas, līdz sāc ieliekties no smaguma. Bet tā es redzēju ap 90'o beigām, un tā bija drusku cita filosofija, bet man jaunums, un viss bija pareizi. Ir 2023, citi vārdi tam, kad neviens vairs neprasa "ē, paņemsi, lūdzu, šito, nu tikai šito?", un naivā labticībā, vai kautrējoties atteikt, drīz esi pierunāts uz nākamo. Kurā brīdī sākas, kad vairs neredzi, bet attopies ēzelis, kam jau maisus krauj mugurā? Smiltis acīm ir pirmajos sainīšos.
Robert Fripp liste, favorīts nesens. Tur arī Brian Eno, Olof Arnalds, Fred Again, Meitei, Nils Frahm
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
20.. Maijs, 2023 | 09:06
You gotta fight for your right to party. /Beasty Boys/, ne tikai vakar. Uzvarēts bija tikai 1 dienu, so far. Arlabunakti.